Mani atrada 10 augustā, pēc 16 stundu skraidīšanas pie Lāčplēša ielas. Līdz tam dzīvoju personīgā mājā, likās ka pie labiem saimniekiem kopā ar minku. Saimniekam šķita ka es kļūstu par vecu, negribēja mani aizvest pie vetārsta, viņš vienkārši mani izmeta vēlā vakara stundā uz ielas un aizbrauca ar Ford Sjera vai Scorpio sudrabotā krāsā nummurs AF 4310 vai līdzīgs.

Sākumā mani paņēma viena sieviete un pabaroja, bet atstāt pie sevis nevarēja. Viņai ļoti ņešpetns VAS metiss un ar tādu jau nu mēs gan nemūžam nesadzīvotu. Tā nu es, jau padzēries un ar pilnu vēderu klejoju pa Lāčplēša ielu meklējot savu 40 gadus veco saimnieku sudrabotajā Fordā.

Es joprojām nespēju noticēt, ka viņš mani pametis likteņa varā.

Tā es visu dienu riņķoju ap vietu kur mani izmeta, līdz ieraudzīju puiku ar amerikāņu buldogu. Viņš pienāca klāt, nosēdās blakus un daudz ko jautāja. Amītis sēdēja blakus un klausījās. Tad pacēla ķepu, kaut ko iečukstēja viņam ausī un abi uz minūtēm piecām pazuda. Es sapratu, ka man ir jāsēž un jāgaida, jo ja nepiedāvās naktsmājas, tad vismaz iedos paēst.

Tik tiešām, drīz viņš bija atpakaļ, paņēma mani rokās un pārnesis pār ielai uznesa mani pie sevis dzīvoklī. Tur jau stāvēja dzeramā bļoda un sausā barība. Kamēr es labskanīgi ēdu, amītis mani ieinteresēts vēroja, bet nebija skops. Pēc garšīgās ņammas ieņēmu vietu otrajā klubkrēslā un klausījos kā koridorī aiz durvīm skraida vēl divi suņi. Arī viņiem bija interesanti kas atnācis ciemos pie viņu draudzenes.

Jau vakarpusē, kad amīti veda ārā pastaigā, man izdevās izsprukt līdzi koridorī lai paskatītos uz pārējiem suņiem.

Ak, gardais smadzeņu kauls!
Man likās, ka vairs to nekad neredzēšu kā man virsū uzmetās jauns staffs un masīva angļu mastifa kundze. Es nedaudz apjuku un kamēr atvilka mastifu un amīti, staffs jau man bija ieķēries rīklē un neganti rūca. Es protams nepaliku parādā.Troksnis protams bija pamatīgs, bet ja neskaita katram pa skrambai un nelielam izbīlim, tad iztika bez asinsizliešanas. Mēs ar amīti izgājām mierīgi ikvakara pastaigā.

Jāsaka, ka mans reids koridorī nepalika bez sekām – mani ievietoja pie vecāsmammas un man tas pat patika. Es biju divu istabu saimnieks, divu kaķeņu un trīs kaķēnu sargs. Arī viņu bļodiņā kādreiz varēja iemest ne tikai aci.

Un vēl. Katreiz kad mani veda ārā, mani pavadīja amītis, bet mastifs ar staffu bija ieslēgti un varēja kaut nomirt aiz skaudības par manu jauno draudzenīti.

Tāda bija mana pirmā diena šinī mājā, par citām rīt.

Ak, jā. Viens mani dēvēja par Džanīti, otrs par kapteini Nemo, bet visi par – manu saulīti!

WOW, lai jums arī tikpat labi veicas!