Могли бы дать лёгкий,небольшой кусочек текста на латышском, для диктанта в 6 класс??

Lauzta sirds

Reiz pasaulē dzīvoja kāds nelaimīgs cilvēks. Viņš bija pavisam vientuļš - ne māti, ne tēvu viņš pat neatcerējās, ne brāļu, ne māsu viņam nebija. Nekad neviens viņu nebija nosaucis par draugu, un ari pār viņa lūpām šis vārds nekad nebija pārsprucis. Par mīlestību viņš bija lasījis tikai grāmatās un zināja, ka tā glauda sirdi kā maiga vēsmiņa un dedzina kā liesma, ka tā var cilvēku pacelt debesis un nogrūst ellē. Bet vientuļais cilvēks bija pārliecināts, ka viņa sirds nekad nejutis ne vēsmiņas maigumu, ne liesmas svelmi, jo tā bija slima un pukstēja it kā klibodama. Viņš bija Kuprītis un tik neglīts no sejas, ka pat pašam, spoguli paskatoties, pārskrēja drebuļi. Kas viņu tādu lai mīlētu, kad pasaulē bija tik daudz skaistu un žirgtu jaunekļu? Un vai viņš ar tādu sirdi varētu mīlēt kādu sievieti? Nē, šī sirds zināja tikai to, kas ir naids un skaudība, no tās augšup kāpa tikai žultains rūgtums un izlauzās pār lūpām kā rupji lāsti. Ar savām šaurajām ačelēm viņš nesaskatīja ne saullēkta maigo sārtumu, ne mēness zalgojošo mirdzumu, tās vienmēr raudzījās lejup un skatīja netīras peļķes un ceļa grumbuļus. Viņa plānais deguns nesaoda ziedu reibinošo smaržu, toties pa gabalu sajuta maitas un pelējuma smaku. Un tāpēc nav brīnums, ka ar laiku visa pasaule viņam likās riebīga, netīra un smirdoša, un šī atziņa tam sagādāja ļaunu prieku, jo tādā pasaulē viņš pats sev vairs nelikās izņēmums.

Alahakbar.