красивое стихотворение про осень на латышском?

* * *
Rudens kailās ēnas
pārtop neizbēgamā siluetā
uz drūmajām ielām
un vēsajiem bruģiem.
Kaut lapu sārtums
vaigos reti klīst.
Un plato smaidu
mums pietrūks drīz.
Tas jau ir sācies!
Peļķēs bridīsim
un lapu kaudzēs kritīsim.

***
Sirdī ienācis rudens...

Ir sirdī rudens ienācis
Bez klauvējiena, neaicināts,
Pārvarējis visus šķēršļus
Vientulības apmetnī tērpts.
Atmiņu vēji dzenā mīlestības lapas
Asaru peļķēs bradājot,
Mīlestības degtā saule acīs
Vairs nesniedz siltumu.
Ir sirdī rudens ienācis
Viss pierimis
Viss apklusis
Viss asarās samircis
Viss tik neizteiksmīgs, blāvs
Ir sirdī rudens ienācis....

Dzīvoja reiz lapa zarā,
Dzīvoja tā visiem garām,
Arī sev, arī sev.
Alkdama pēc zvaigznēm kāri,
Dzīvoja tā lapām pāri,
Arī sev, arī sev.

Skaties, ceļiniek! Tur augstu, augstu gaisā
Staigā ziemelis un māsas lapas kaisa.
Viņš jau nežēlos, viņš metīs tieši sārtā
Lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās.

Nemanot tā mūsu lapa,
Nemanot par zvaigzni tapa.
Arī tu, arī tu.
Nemanot tā zemē krita,
Sadegot turpat, kur citas,
Arī tu, arī tu.

Rudens kā rudens.
Biezie un gājputni laižas uz Nīlu.
Pēkšņi man likās
Tu esi mans draugs un es tevi
Mazliet mīlu.

Saule cēlās un krita.
Es biju tavs meistars un tu
Mana Margarita.
Vai izskaidrot proti?
Ja sākumā likās mazliet,
Tad nu jau ļoti, ļoti.

Kāds mūs sauc tepat aiz stūra.
Vai klusi dauzās pie palodzes.
Laid savus putnus ārā no būra.
Uz kurieni tie lidos, tur arī es.

Kad barojām pīles,
Asaras krita Tev lielas kā ozola zīles.
Laiki met lokus.
Dažreiz saule slēpjas kastaņu kokos.
Kā jūrnieki rumu,
Tu gribi Munameģi, es braukšu uz Karakumu.
Ar sarkanām neļķēm laiks atvadīties
Ir rudens.
Ļaudis klīst pa vientuļām peļķēm.

***

И не удержался от шутки (простите за офтопик):

Лица жёлтые над городом кружатся,
С автоматами нам под ноги ложатся...