Ja cilvēks man izglābj dzīvību vai es viņam, tas ir kā neapmaksājams parāds jāizprot?

Vienreiz sanāca tā ka ar draudzeni skrējām uz vilcienu, draudzene tik paguva ielikt vienu kāju vilcienā, kad vilciena durvis aizvērās, tas sāka braukt un vilka manu draudzeni līdzi, fū par laimi paspēju viņu laikus izraut, jo vilciens nemaz i netaisījās apstāties... Vēl ejot ziemas vakarā no stacijas uz kojām, redzēju pieturā tusējam vienu jauniešu baru. Tieši pirms manis gāja viens džekiņš, kas arī mācijās manā skolā tikai pēc pamatskolas (mēs par mazajiem viņus saucām:)), te pēkšņi viens no tā bara ap gadiem 20 sāka piesieties tam mazajam, nu varēja redzēt ka viņam dūres uz kaušanos vien jau niez, lieki teikt, ka tas mazais kekss tiktu riktīgi atspārdīts šajā nevienlīdzīgajā cīņā- nu ko- kaut gan nebijām pazīstami,me paātrināja soli, piegāja tam mazajam klāt un sāku ar viņu runāt kā vecu čomu, vēl viņam elkonī ieķēros un savā ātrajā gaitā vilku viņu līdzi, tas idiots pat attapties nepaspēja- laikam ko tādu nebija gaidījis... Īstenībā es 100% piekrītu tam, ka vienaldzība ir tā, kas nogalina...  

To es uzzināšu tikai tad kad pienāks tāds brīdis...
Tā var tikai gvelzt pa tukšo

Tā ir laimes spēle, un laikam jau viss atkarīgs no cilvēka mērķiem, harizmas, darba spējām... Laiks rāda, ka iespējams ir viss. Un cik man zināms, tad daudzi, ne tikai pasaules, bet arī vietējie miljonāri, kas nodrošina ar darbu vēl simtiem citus labi kvalificētus darbiniekus, nav ieguvuši vairāk par vidējo izglītību. Viens no mazliet pasmaidīt liekošajiem piemēriem ir mūsu pašu Gerkens. Vien jāpiebilst, ka katram savi mērķi, savas ambīcijas. Viss atkarīgs no tā, kam dzīvojam, ko vēlamies SASNIEGT?

Jau piedzimstot, mēs esam personības, ar savu raksturu un nolikto dzīvesstāstu. Pieņemsim, ka ne tikai mūsu dvēseles izvēlās vecākus, bet pašas izvēlas savu likteni, nospraužot grūti sasniedzamus mērķus. Ja neticat šai teorijai, tad vienkārši pieņemat, ka mūsos ir viss, gan ļaunais, gan labais, un mums ir izvēle, kam ļauties?

Pilnīgi visu. Tikai svarīgi nenonākt tādas dilemmas priekšā, kā izvēle tarp diviem sev tuvajiem.  

ar tiem kurus sasper neko nevar dariit tikai panemt saupeliiti un uzslauciit :) :)

Nu bet protams..Mana maate,teevs un maasa..Kaapeec?Taapeec,ka taa ir mana gjimene...

P.S a sievietes naak un iet..taapeec neaizstaajamas vinjas nav..Sorre..

un kapēc gan ne..
vienu brīdi viņa tev ir mīļumiņš un diezin kas cits, a otru brīdi tev viņa ir kuce..
kuru tu grauz savā zemapziņā nepārtraukti..
vēl var būt tā, ka pastāv visādi strīdu brīži, ka sakasies un tad atkal ej lūdzies utt.
es jau esmu ko tādu izbaudijis, zinu, ka kas tāds ir iespējams.

vecums-smaga lieta,kas cilveeku velk tuvaak zemei.... :D

viss ir iespeejams...