ka jus savaldat savas dusmas?

Skaitu līdz 493870923782, un cenšos domāt par kko pozitīvu, ja nepalīdz, tad ieslēdzu mūziku uz pilnu klapi, atguļos gultā un relaksējos, bet ja tas nepalīdz, tad izraudos , vai eju viens pats pastaigāties kkur klusā vietā, lai sakārtotu domas, bet ir reizes, kad tās dusmas nemaz valdīt negribas, tad nu izgāžu uz to, kas ir manu dusmu vaininieks.

sāku raudāt... :D vai plēst papīriņus, vai dajebko citu plucināt, bubinu un šņācu kā pūķis.

es vienmeer  domaju pa sekaam

izlaadeet vaig. jaatrod kaukas, kas ja cietiis, tad nebuus liela skaade un tad uz to izgaazt dusmas. varu arii ieteikt aiziet paskriet.

nesavaldu. izgāžu uz to, kurš ir pelnījis. vai arī, ja tiešām ir lielas dusmas, tad varu sākt raudāt no sašutuma..
bet darbā jau nav kur izgāzt, tad tādā dienā kā šodien pablenžu brīdi tā neizteiksmīgi kkur un tad uzsmaidu tam, kurš nāk uz manu pusi, vai kompim, jo zinu, ka nevaru ārdīties..

parasti telefonu šķaidu vai ar slīcinu.

parasti vienmēr, kad esmu dusmīga, tad gribās gan ārdīties, gan bļaustīties, bet to visu izdaru iekšēji(gandrīz vienmēr). Izrunāju pati ar sevi veselu dialogu, izpsihojos, ārēji to nevar manīt. Un pēc tam man ir labi! :) tapēc arī bieži vien ar mani ir grūti kašķēties, jo īpaši, ja kašķa brīdī otrs nav aci pret aci ar mani!

Uzlieku Eric prydes- pjanno (original mix)              uz pilnu klapi un staigaaju pa istabu :Peec tam ir ok ;)

manī mīt tikai pzitīvas domas.....un energija

vnk savaldu! tad taas sakrājas un nāk pāri kādam nevainīgam cilvēkam  

es parasti nesavaldu.

Laizu lauka visu kas ieksas sakrajies, nedomajot par sekam  

parasti izgazu visu uz aru,loti biezi izraudos!

Es plēšu papīrus vai arī eju ārā skriet, vai arī braucu ar riteni cik vien ātri varu, cenšoties pārspēt personīgo rekordu. Taču papīru plēšana man palīdz vislabāk.

Nesavaldu! Tikai nedaudz vai mazas dusmas. Tagad ir doma piekopt taktiku un skaitīt līdz 10 tādos brīžos. =)

es eju majas gulet!!

Zvanu un kādam izbļaustos par to riebekli kas mani tā nokaitinājis, kad esmu uzklausīta, paliek vieglāk.
Bet pēc tam cenšos paskatīties uz situāciju otra cilvēka acīm, izvērtēju savu iespējamo rīcību ja būtu viņa vietā un pēc šīm pārdomām parasti nekas cits neatliek kā nomierināties, jo vnk vairs nav par ko dusmoties...

liekot sev norimt

Nemaz īpaši necenšos tās savaldīt, ļauju tām vaļu, lai tās nesāk mani smacēt.

parasti raudu un raudu un raudu :)

laikam jau vnk noturos neko nesakot , bet vēlāk atrodu tādu vietu kur nav cilvēku apkārt uz izbļaujos no sirds! :)

Es neizeju uz to līmeni-diezgan filozofiski pieeju svešām lietām,kas mani neskar. Personiski neesmu kašķīga. Nikna gan varu būt-līdz brīdim,kad pagriežu muguru-un viss ir beidzies. Nervus nebojāju.

Nevaldu, tā kārtīgi nolamāju to, uz ko es dusmojos.