Mana kūniņa.
Mana pasaule.
Mana telpa.

Trulie cilvēki ar uzzīmētajiem smaidiem un perversi vienaldzīgajām sejām. Skrien, kā ieprogrammēti mehāniskie rūķi. Ka tik nepaklūp. Ja paklups, neviens tāpat necelsies. Mehāniķis nesteigsies, un varēs klumburēt kā nu pats prot. Netīrumi. Dubļaina zemes krevele. Kur ir smiltis un zāle!? Kur ir koki un puķes!? Viss aprakts zem asfalta biezās kārtas. Zemes krevele, zem kuras nekad nesadzīst. Ja norautu kreveli, paliktu rēta. Dziļa nejauka rēta. Betona pamati ierakti iekšās. Zemes iekšās svešķermeņi. Pret pašas gribu un vēlēšanos. Parazītiskais robots izsūc visu. Miesa un asinis vien tikai simboliski palikušas. Smadzeņu pastēte, apziņas klizma - tā sauc šo slimību un neārstējamo sērgu, kas pārņem vai visu pasauli.

Bet kūniņā ir labi. Viss paliek ārpus kūniņas sienām, tur tā visa nav. Tur ir fantāziju krāšņākās puķes ar zīda un cukurvates ziedlapiņām, un smaržu ko var ne tikai saost, bet arī sadzirdēt. Tā ir kā skaista melodija, kas liek smaidīt un acīm ciet dejot pa zaļo zālīti. Kūniņā sēžot iespējams ir pilnīgi viss. Vajag tikai aizvērt acis un sajust sienu, kas nelaiž iekšā pelēko ikdienas realitāti, kuru starpcitu arī var pārvērst krāsainu, un saskatot krāsaino kūniņas pasauli. Kūniņa ir kā rehabilitācijas centrs veselajam saprātam, un ļauj zemapziņai izārstēt apziņu.

Kūniņas miers.
Smaids.