pēdējā laikā kaut kāds tukšum. itkā tik nenormāli daudz domu, pārdomu un ideju ko ietērpt vārdos, bet tiklīdz ķeros klāt tā izslīdz no pirkstiem, un atkal turpinu blenzt zilajā ekrānā ar tukšu, atsaldētu skatienu. daži cilvēki apkārt, arī es, ir palikuši dīvaini, tas liek domāt par to, ka tas tagad tā laikam normāli. varbūt zvaigznes tā nostājušās, vai vienkārši savu vietu pazudējušas, un viss šķiet notiek kājām gaisā. viss ir labi. bet bezgala dīvaini, un varbūt pat nepareizi. tomēr kamēr viss labi, tikmēr par to nevajag domāt. ai, skan nepārliecinoši, un jā.. tikko konstatēju ka atkal katru vārdu ko rakstu, patiesībā kopēju no savām šībrīža tukšajām domām. sviests. tā var muldēt un muldēt. pilnīgā beztēmā. kas vēl. ak jā, rindkopas šodien negribu lietot, piedodiet jel, ja variet. ritms atkal sagrozijies nepareizi, tas tāds spilgtākais nepareizuma piemērs. šorīt atkal gulēt gāju teju vai astoņos no rīta. to ka bija pāri pusseptiņiem es zinu skaidri. pačučēju līdz trijiem ar kapeikām. un tagad. gaidu vakariņas. ēst arī īsti pēdējā laikā vairs negribās. pietiek ar kafiju, šokolādi, cigaretēm un bezdomu stāvokli, peldinot acis ārā pa logu, atdurot pret griestiem, vai iegremdējot zilajā ekrānā(vienalga, vienā vai otrā).. lūk tā. minūte pie minūtes, stunda pie stundas... šovasar braukšu uz laukiem strādāt. ak vai. vasara taču jau ir sākusies.. nu labi. kkad vēlāk. lasīt zemenes, jāņogas, un ravēt bietes. darba meklējumi rīgā tikai dzen depresijā, neiedziļināšos šai tēmā tagad. es te runāju par tukšumu - domu bezsvara stāvokli. iesakiet kādu labu jumtu, uz kura varētu šonakt pasēdēt, un mēģināt noķert kādu mirdzošu zvaigzni, prātīgu domu un patīkamu mirkli..