Šodien sapratu, ka ir bijuši trīs gadi, kopš es atbraucu uz Edinburgu. Ļoti daudz kas ir noticis un ļoti daudz kas vēl notiks. Šo trīs gadu laikā esmu mainījusies, bet lielākās pārmaiņas notika pēdēja gada laikā. Tad nu sākšu no sākuma..
     2006. gada jūnijā ierados Edinburgā, Skotijas galvaspilsētā. Ārpus Latvijas biju tikai pāris reižu, tāpēc šis bija liels solis, kuru vajadzēja izlemt, divu nedēļu laikā, bet kurš gan varētu teikt nē? Divas dienas pēc ierašanās man bija intervija darbam, biju uztraukusies, nebiju pārliecināta par savu anļu valodu, bet tagad sapratu, ka angļu valodai ar hoteļa istabiņu tīrīšanu nav nekāda sakara. Supervaizere(vadītāja (?) ) bija kreivu valodas runājoša latviete, bet intervijas oficiālajai daļai bija jānotiek angliski. Vēlāk, kad jau biju iestrdājusies, viņa mēdza ar mani runāt krieviski, bet par tik cik es krieviski runāt nevaru, atbildēju angliski. Hoteļa darbs bija tīri nogurdinošs, it īpaši, kad man bija jādara 13 stundu maiņas. Trīs mēnešu laikā zaudēju ļoti daudz svara un sāku jau apgūt skotu slengu.  
   Mēneša alga bija diezgan augsta, par tik cik kabatsnauda bija 5 LS nedēļā, kamēr dzīvoju Latvijā, 200 mārciņas (~200Ls) nedēļā bija diezgan liela izmaiņa. Protams, maksāju par dzīvokli un ēdienu, bet tik un tā palika diezgan daudz pāri. Sākumā krāju naudu, bet pēc pāris mēnešiem domāju, ka nav ko, pārāk interesantas lietas apkārt, lai atstātu viņas veikalā. Tad nu es atradu mazu komiksu veikaliņu, kuru sāku bieži apmeklēt. Pirku komiksus, filmu figūriņas un ko tik vēl ne. Sāku savu filmu kolekciju, nesen pārskaitīju savus diskus, ir pāri 500.  
    Ne tikai veikalos ir dižs klāsts ar labumiem, bet arī daba šķiet apbrīnojama - pilsētas vidū ir milzīgs kalns. Lai gan nav pats dižākais - lielāks nekā Gaiziņš jau ir! Bet par tik cik, strādāju visu vasaru, nesanāca pārāk bieži izgājieni dabā.
   Septembrī sāku skolu(koledžu). Izglītības sistēma ļoti dīvaina. Aizgāju uz atvērto durvju dienu, nezinādama, ko gribu. Viens no skolotājiem man palīdzēja. Prasīja, kādus priekšmetus jau mācījos, ko es grbētu darīt. Tad vēl man nebija ne jausmas, ko es gribu darīt, beigu beigās izmocījām trīs priekšmetus - angļu valodu, ekonomiku un matemātiku. Viņi man pat nepaprasīja dokumentus no pamatskolas, tad nu es sāku mācīties.
   Hoteļa darbu ar skolu savienot nevarēju. Atradu citu darbu - tīrīju slimnīcas un ofisus. Strādāju vakaros pēc skolas. Matemātika bija vienkārša - klasē biju jaunākā, bet jau visu zināju, Latvijā izglītības sistēma ir augstāka. Kamēr mācījos un strādāju satiku daudz interesantu cilvēku no visām pasaules valstīm. Ārpus skolas ar nevienu un neko nedarīju.. Šķiet ka jo tuvāki draugi palika skolā, jo vairāk es sevī ieslēdzos.
  Ap Ziemassvētkiem sāku satikties ar vienu skotu, bet tas nebija nekas nopietns, vismaz viņam ne... Tad arī sapratu, kādi skotu puiši ir. Ļoti grūti aprakstīt iespaidu par visvairāk sastopajamiem tipiem, bet Janvārī manas domas par viņiem mainījās - protams, ir arī izņēmumi.
   2007. gads nebija nekas īpašs. Pabeidzu skolu, matemātiku beidzu ar A+, ekonomiku ar C. Vasaru strādāju tīrot ofisus. Domāju, ka Septembrī iešu un kaut ko darīšu izglītības ziņā, bet nesanāca - noslinkoju. Tā nu es tīrīju ofisus visu gadu - līdz Decembrim, kad nolēmu, ka es varu darīt kaut ko daudz labāku. Atradu darbu Starbaksā ( Starbucks), kafijas veikaliņā. Mani pārsteidza darba atmosfēra - visi smaidīgi, palīdzīgi - menedžere dara to pašu darbu, ko visi pārējie un vēl pat pajokot ar viņu var! Man tas šķita apbrīnojami. Divas nedēļas pagāja mācoties daudzos un dažādos kafijas veidus, darba pienākumus, kompānijas darbību. Un, manuprāt, jebkurai iestādei, kas darbojas ar klientiem vajadzētu būt tādai. Starbaks ir par cilvēku apmierinātību, katrs klients ir jāservē ar smaidu, jāliek viņiem justies kā mājās. 2008. gada Janvārī es jau zināju visus regulāros apmeklētājus - viņu dzīves stāstus (un viņu dzērienus).
  Darbinieki arī bija interesanti, kad es sāku divas meitenes bija no Spānijas, amerikāņu pāris, anglis, skotiete un francūzis. Anglis (Denijs) bija cilvēks pēc manas līdzības. Mums patika vienas un tās pašas filmas, tā pati humora izjūta. Pēc diviem gadiem dzīvojot Skotijā, jau sāku domāt angliski, jo nebija īpaši daudz cilvēku ar kuriem latviski runāt. Es domāju, ka zināju pietiekami, bet...
    ...nu, es zināju pietiekami, lai sarunātos ar cilvēkiem. Bet Denijs man iemācīja, kā lamāties. Īpaši ar to jau nelepojos, bet katru dienu man viņš iemācīja jaunu vārdu. Tie bija jautri laiki. Šķita, ka mēs palikām tuvāki katru dienu, tuvāki, kā draugi.
   Apmēram martā uz Starbaksu sāka nākt viens puisis  - galīgi ne mans tips, bet nu bāc - pagari mati, lielas zilas acis un nežēlīgi smuks smaids. Sākumā nespēju neko virāk, kā Paldies un Labdien pateikt. Bet tad Aprīlī viņš man paprasīja  telefona numuru. Biju pārsteigta, bet nevarēju pateikt nē. Viņš ir no Holandes, animātors, uz Edinburgu atbrauca darba dēļ. Tā nu mēs sākām satikties. Pēc apmēram sešiem mēnešiem es sapratu, ka no viņa šķirties es negribu.
   Septembrī aizbraucām uz Holandi, satiku viņa mammu un iemīlējos pilsētā, kurā viņš dzīvo. Bet tajā pašā laikā uzradās jautājums - kas notiks, kad Marsels beidz filmu, kurā viņš tagad strādā? Jo viņš jau skaidri un gaiši pateica, ka 2009. gada Janvārī viņš brauks atpakaļ uz Holandi. Tas bija sirdi plosošs jautājums, no kura mēs abi centāmies izvairīties. Janvāris pienāca, bet viņa režisors lūdza, lai viņš paliek līdz Jūnijam. Tas bija atvieglojoši, jo mēs varējām izvairīties no liekām sarunām par to, kas notiks jūnijā. Bet tad vienu dienu es saņēmos un paprasīju...
   Šodien es sēžu un jau domāju par to, kas notiks manā nākotnē. Visapkārt man ir kastes, pilnas ar diskiem, grāmatām un ko tik vēl ne, gatavas aizsūtīšanai uz Holandi - manām nākamajām mājām. Pēdējo mēnesi cītīgi mācos runāt holandiski. Vēl trīs nedēļas un es būšu Latvijā - uz mēnesi - varbūt ilgāk. Parādīšu savam vīrietim no kurienes es nāku, parādīšu viņam Latvijas skaistākās pilsētas un tad... nu.. tad jau es uzrakstīšu, kas notks ...
   Šo blogu man vajadzēja uzrakstīt, jo sapratu, ka man sāksies jauna dzīve, un par tik cik man nesanāk rakstīt uz papīra, nolēmu rakstīt šeit. Bija jāatbrīvo galva no visām šīm atmiņām..

22/06/2009