Tad nu beidzot esmu pilnībā nodevies, tā saucamajiem, ziemas priekiem – tējas krūze un gultas režīms, pa rokai paliels daudzums salvešu, lai tajās censtos “ielikt” savu deguna saturu. Jautri, vai ne?  Ziemas prieku sākums bija tajā dienā, kad lielās sniega kaudzes sāka kust un Rīga sāka pārvērsties par daudzkanālu pilsētu, kurā bez gumijas zābakiem un kombinezona labāk nerādīties. Kādēļ kombinezons? Tādēļ, ka šoferīšiem, vairākumā gadījumu, vienkārši “uzspļaut” uz gājējiem – ka tikai paspēt, kamēr luksaforā vēl nav iedegusies sarkanā krāsa, tā, normāli, apšļakstot gājējus ielas malā.

Visjautrākais dienas iesākums varētu būt tāds, kādu man nesen nācās piedzīvot – kārtējais rīts, kad jādodās uz universitāti, bet, kā jau studentam šajā “dižķibeles” laikā pienākās, personīgās automašīnas nav un uz studijām dodos ar sabiedrisko transportu. Tad nu par visu pēc kārtas – izeju no savas pagaidu apmešanās vietas (tās var saukt par kopmītnēm vai kojām, kā nu kuram ērtāk), nedaudz steidzos uz tuvējo sabiedriskā transporta pieturu, lai laicīgi nokļūtu cerētajā galamērķī un nenokavētu kārtējo gulēšanu, atvainojos, lekciju. Kā nu gadījās, kā nē, bet tā baltā “golfiņa” šoferis bija īsts, nu kā lai precīzāk apraksta, cūka un speciāli palielā ātrumā nobrauca gar pašu ielas malu, lai nošļakstītu pieturā stāvošos cilvēkus. Kas šķita patiešām bezkaunīgi – nepietika jau ar to, ka speciāli nošļakstīja, bet “golfiņa” blakussēdētājam obligāti vajadzēja braucot garām arī paņirgāties par, viņu stulbuma dēļ, cietušajiem. Rezultāts – skaļa lamāšanās (iekļaujot visus palielākas nācijas bļ* atvasinājuma vārdus)  un naidīgu cilvēku dūru vicināšana aizbraucošās automašīnas virzienā. Man gan vēl salīdzinoši palaimējās, jo man tobrīd bija uzviltas tumšākas drēbes un tik labi radušos “efektu” nemanīja, kā vienai meitenei, kura bija uzģērbusi skaistas baltas bikses (nu, vismaz pirms tam viņas izskatījās ļoti labi, ko nevarētu teikt pēc šī atgadījuma)…

Garastāvoklis bija sabojāts un pašvērtējuma līmenis tuvojās nullei, tomēr lekciju laikā tika paredzēts pārbaudes darbs un kavēt nedrīkstēja. Tā nu es devos uz universitāti, atsēdēju nepieciešamās lekcijas, sekmīgi (vismaz man tā likās) atbildēju uz pārbaudes darba jautājumiem un devos mājup, kad jau likās, ka atlikušā dienas daļa izvērtīsies man labvēlīgi. Protams, ar to jau arī manas nedienas nebija beigušās, jo dodoties atpakaļceļā vēl paspēju paviesoties, kā pēc tam uzzināju, diezgan dziļā peļķē un piesmelt ar aukstu un netīru ūdeni pilnas kurpes. Tā nu es tagad esmu pilnībā nodevies ziemas priekiem – daudz, daudz tējas, lielāko dienas daļu pavadu gultā, īsāk sakot – uzspļaut krīzei, esmu apslimis!