ko Tu meklē un ko atrodi cilvēkos?

=D
nē, nevienmēr..
vēl joprojām naivi ceru atrast kādus 10pārus auskarus, 15jaciņas, mētelīti, 3pārus botas, 4pārus bikses, utt...utt   
beet apzinos,ka auskari ir aizlaisti nebūtībā, drēbes aiņemtas uz neatdošanu
beet turpinu meklēt..
Ceība, mirst pēdējā
njaaaa..atceros, kā meklēju zeķi pie drauga mājā no rīta kopā ar draudzeni un nevarējām atrast..iegājām stūrī un saucām to bērnu pantiņu gnomik, gnomik pashukjil, teper atdaij
pēc 10min zekje staaveeja segas viduu visaa kraashnjumaa

nu tas atkarīgs no tā nepazīstamā...ja viņš vēlas kontaktēties, tad viss ok, bet ja negrib, tad lai iet kakāt...

Jāp, man arī nepatīk šis "otro pusīšu" pieņēmums, tiešām rodas iespaids, ka esam nepilnīgi, "ņedodelannije" :D Kāpēc ne "mīļotais cilvēks" vai kas tamlīdzīgs? Ir taču tik daudz apzīmējumu! :)

vsp jau cik ir pierādījies, ka tad, kad organizē randiņus vienu pēc otra īstais tik un tā neatrodas.
es arī neiepazīstos uz ielas- tas nav lemts, tā ir "īslaicīga pauze skriešanā" nevis likteņa pirksts (ja nejauši uzskrien virsū, tas gan ir pavisam kas cits). principā paļaujos uz to, ka ja būs īstais, tad ieradīsies kkā, agrāk vai vēlāk, bet parādīsies, iekritīs sirdī un nekur nepamanīts garām nepaslīdēs:))

P.S. bet es noteikti uzreiz pēc vienu attiecību beigām meklēju citas. tas, ka tās ne uzreiz atrodas ir cita lieta- īstie uz ceļa nemētājas tomēr. bet vienu rētu vnm ārstēju ar nākamo.

Cik ilgi pazudis? Kāds pats cilvēks(nerkomāns, šizofrēniķis, alkoholiķis, klaidonis utt)? Pēdējā saruna, darbība - strīds, kautiņš, viss kārtībā utt.?
Izspriežot visas iespējamās detaļas, meklē:
1. Vietās, kur cilvēks ir redzēts visbiežāk un kur patīk uzkavēties
2. Slimnīcas un morgi
3. Policija
4. Ekstrasensus no saraksta izsvītro!!!! Ja vien tiešām ir uzticams un kurš ir pierādījis savu talantu

to kas man pietruks....

Pilnīgi Tev piekrītu. Bet ar to darīšanu/nedarīšanu priekš/dēļ otra - ir simbioze un ir parazītisms.   Man, piemēram, varbūt ir apnicis sev cept pankūkas, bet kādai būtnei kaut kur ir noriebies cilāt auto motora pārsegu, skraidīt apkārt meklējot bomzi malkas skaldīšanai (jo tie arī slīpi palikuši) vai maksāt veļamašinas remontētājam pussimtu par to, ka vienu skrūvīti ieskrūvējis vietā (bet to jau Viņa nezin,ka vainīga bija tikai skrūvīte).
Manuprāt, vēl ļoooti grib atrast laimi otrā tie, kam nav kārtīgu vaļasprieku, sirdslietu. Protams, ir zināmi gadījumi , kad hobijs pārņem cilvēku tādā mērā, ka viņam tā otrā pusīte nemaz nav vajadzīga. īsāk sakot - galējības nav labi neviena virzienā.
Un vai tad vakariņas divatā nav garšigākas?

audzināt tādus vajag. da kautvai par huligānismu paņemt pie krāgas (nereāli, jo pašvaldības utml policistus ielās var redzēt retāk kā tramvaju biļešu kontrolierus).
ikdienā pret tādiem: nēsāt līdzi būdīgu vīrišķi ;>

Man arī bija pazīstams tāds, kurš nevarēja pacelt savu dibenu no dīvāna un augu dienu dirnēja pie TV, dzīvojot no rokas mutē. Viņam bija parāds par dzīvokli, ledusskapī pelīte varēja pakārties, skapī vienas bikses, un tās pašas cauras utt., bet cilvēks tik un tā nemeklēja darbu, jo slinkot bija vieglāk. Viņam galvā bija tukšums - nekādu mērķu, nekādu ambīciju. Varbūt tas skanēs skarbi, bet tāda tipa cilvēkiem kaut kas tomēr ar galvu nav kārtībā, jo cilvēkam vairāk vai mazāk asinīs ir meklēt sev labumu, izsisties uz augšu, rūpēties par savu labklājību, bet ja cilvēks vienkārši sēž, rokas klēpī salicis, izvēloties labāk eksistēt nevis dzīvot, tad es tādus nesaprotu, jo pat pirmatnējie cilvēki saprata, ka ir jāstrādā - ne velti ir teiciens "Darbs padarīja mērkaķi par cilvēku".

?   Domāju, ka ne visi spēj vnk iemīlēties.