Kaut sieva raudāt gribēs, bērni kliegt,
Vot – nevaru sev feinu drpoi liegt:
Slāpst manī miesas šūna, katra viena,
Pēc “Rašen Vodkas”, kā pēc putna piena!!!

Ik dienu, rufēdams pa šanci, slāpstu,
Kur maisu betonu (ar šaufeļlāpstu ) ~
Dēļ cementa ciet aizštopējas nāsis,
Čerkst krūteža, kā ļuļķēts būt kāsis.

Līdz piektdienai kā nolādēts es raujos,
Ar kārumu pēc brandavīna kaujos ~
Klāt ( beidzot!!! ) sestdiena - uz krogu maucu,
Un jau no sliekšņa oberu klāt saucu:

“Man - kā jau parasti: trīs reiz pa sotkai,
Un - pieskati, lai nepiejauc kāds vodkai,
Ne “Mangaļu”, ne “Vichy” bikšūdeni:
Ja šmauksies - rausies bietē, atsaldeni!

Klunkšķ glāzē burbuļvīns (priekš uzdzeršanas),
Dēļ prieka (gaidāmā) trīc iekšas manas ~
Kā ņemšu stakanu, tā - sausu pļaušu!...
(Un, dabiski, pēc zakušmenta bļaušu...)
...
Kāds krogā fināls sanāca - kas zina...
Bet – mājās nelaiž iekšā: nepazina ~
Zem ačas = fingāls, nošķelts zobs plēš lūpu,
Spiedz bērni bailēs, sieva ņirdz par žūpu...

No rīta mostos havajā (uz grīdas),
Peld galvā kadri, kā iekš Atlantīdas:
Ar filmas līmēšanu, vot, būs mokas ~
Met iekšas kūleņus, da vibrē rokas...

Echhh - “sū#s par bitēm: ka tik medus māgā!”
Viens krutkas strēbiens būtu baigi lāgā...
Ja aizķēries būs ķešā kaut pus latiņš ~
Pie čoma kārpīšos - šim “točkā” blatiņš!...”