Septembrī kopā ar labi pazīstamo Kursisu pagasta kapurnieka vaditaju Daini Gorbunovu bijām nolēmuši doties uz Kursisu ezeru makšķerēt. Pirms tam vairākas dienas bija lijis, bet nedēļas nogale šķita tīri piemērota, lai ķertos "lielā zivs." Taču, tuvojoties ezeram, kļuva skaidrs, ka ar kapurnieku tam piebraukt nevarēs. Zeme bija pārāk salijusi, un mēs riskējām ar savu braucamo iestigt. Gatavojušies bijām un nolēmām līdz ezeram aiziet ar kājām. Tikai līdz ūdenim bija jādabū arī saliekamā metāla laiva. Salikuši tajā zvejas rīkus un ka ari 3 kastes alinju un paris pudeles Absoluta, piesējuši priekšgalā izturīgu virvi, sākām laivu pari Micku laukam pa arumiem un pļavu vilkt uz ūdens pusi. Lieki teikt, ka tas prasīja zināmu piepūli, vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz ezeram bija jānoiet vismaz kāds kilometrs,vismaz ta likas,pec pirmas kastes izrisanas.

Jutāmies gluži kā slavenie kacigarkas kurinataji serdjuks un Kuziks un, kad bijām jau tikuši ezerā, no makšķerēšanas prieka maz kas bija pāri palicis. Kad pāris necila izmēra zivtiņas bija noķertas,un vis dzeramais bija izrits, gluži nevilšus visas domas saistīja tikai tas, kā atkal nokļūsim līdz kapurniekam. Atpakaļ virzījāmies tieši tādā pašā veidā ­ aiz sevis cītīgi velkot piesieto laivu, kura nez kāpēc šķita vēl smagāka...

Pēc šī pārgājiena domājām, ka ezeru negribēsies redzēt vēl ilgi. Taču, tikko bijām nedaudz salapijusies, tā sākām kaldināt jaunus zivīm bagātu ūdenskrātuvju iekarošanas plānus,piem,.ka Zanjas udens kratuves....