Vardarbīgi izrēķinās arī meitenes

"Druvas" redzeslokā pagājušajā nedēļā nonāca mobilā tālruņa video ieraksts, kurā uzfilmēts materiāls, kā viena vidusskolas vecuma meitene nežēlīgi spārda otru, tai, guļošai zemē, vairākkārtīgi sperot pa vēderu un seju. Apkārt stāv jauniešu bariņš, kuri uz notiekošo vienkārši noraugās, un kāds vēl to visu uzdrošinās uzfilmēt. Šāds ieraksts klīst pa jauniešu rokām no viena mobilā telefona uz citu. Sajūsminās un stāsta katrs savu stāstu.

Šobrīd šis videomateriāls nodots Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldei, kura veiks izmeklēšanu.

Šokējoša ikdiena

Cēsu rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jānis Goba atzīst, ka pēdējā laikā arvien vairāk sastopas ar šādu izrēķināšanos. Pie tam kautiņos nereti neiztiek bez skatītāju pulka un kāda, kurš to visu nolēmis arī uzfilmēt.

"Šogad jau bijis gadījums, kad skolēni nežēlīgi kaujas. Arī pērn bijis pāris šādu notikumu. Un jāsaka, ka arvien aktuālāka kļūst tieši meiteņu varmācīga izrēķināšanās," saka J. Goba un, jautāts, kas notiek ar aculieciniekiem un tiem, kuri skatus cenšas uzfilmēt, pauž: "Arī notikuma aculieciniekus saucam uz policijas iecirkni un lūdzam sniegt paskaidrojumus. Lielākoties skolēni atbild, ka filmējuši tādēļ, lai video ievietotu portālā draugiem.lv vai parādītu paziņām. Bet šajā gadījumā jāuzsver, ka filmētājs notikušajā ir iesaistīts kā līdzdalībnieks, persona, kura notikušo redzējusi un nav centusies apturēt. Nemaz nerunājot, ja iznākums ir letāls. Taču jāsakajaunieši nereti neaizdomājas par šādām sekām."

Jautājot, kādi visbiežāk ir iemesli šādai nežēlīgai cīņai vienam ar otru, rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks atbild: "Iemesli visbiežāk ir personiski konflikti, meitenēm zēnu nesadalīšana, kā arī savstarpēja mazo grupējumu cīņa un izrēķināšanās."

To, ka lielākā daļa kautiņu nonāk līdz policijas redzeslokam, atzīst arī rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja otrās nodaļas inspektors nepilngadīgo noziedzības jomā Aivars Lamberts un uzsver, ka īpaši nežēlīgi kaujas tieši meitenes.

"Diemžēl jaunieši ir iemācījušies konfliktus risināt varmācīgā ceļā. Turklāt viņiem ir izveidojusies sistēma notikušo iemūžināt galvenokārt telefonu videokamerās. Un šajā gadījumā droši vien jārunā par to, ka masu mediji to popularizē, aicinot nofilmēt un parādīt kuriozākos, neticamākos vai kādus vēl gadījumus. Bet jebkurā gadījumā uz aculiecinieka sirdsapziņas paliek tas, ka bijis vērotājs šādai vardarbībai," komentē A. Lamberts.

Arī Cēsu rajona slimnīcas traumatoloģiskās nodaļas vadītāja Anda Skrastiņa atzina, ka ik pa laikam tieši skolas vecuma jaunieši tiek ārstēti no gūtiem zilumiem un sistām brūcēm.

"Taču jāsaka, meiteņu kaušanās aktuāla kļuvusi tieši pēdējo trīs, četru mēnešu laikā. Iepriekš tas nebija tik izteikti. Mūsu jauniešu uzvedībā vērojama zvērīga rīcība, kas nav attaisnojama. Liela daļa skatījušies filmas un notiekošo neuztver reāli. Viņi nepadomā par to, ka šādi cilvēku var nosist vai nospārdīt," saka A. Skrastiņa.

Empātijas trūkums pret otra ciešanām

Runājot par vardarbību un jauniešu nežēlīgo izrēķināšanos vienam ar otru, psiholoģe Iveta Berķe atzīst, ka kaušanās un rēķinu kārtošana bijusi visos laikos. Jautājums, cik daudz par to runāja kādreiz un tagad.

"Ja agrāk uzbrūkoši pusaudži galvenokārt bija zēni, tad šobrīd fizisku agresivitāti izrāda arī meitenes, arī viņas iemācījušās šādu uzvedību, kura ļauj pakļaut un kontrolēt citus. Taču kopumā vērtējot šo situāciju, jāsakapusaudžu vecumposmā ikviens bērns izjūt psiholoģisku spiedienu, dažādas garastāvokļa maiņas, kā arī pārdzīvo iekšēju konfliktu starp to, kāds ir un kāds gribētu būt. Taču šo spiedienu var mazināt pozitīvi– sportojot, apmeklējot nodarbības, aizraujoties ar kādu hobiju vai pavadot laiku kopā ar vecākiem un draugiem. Taču, ja pusaudzim ir konfliktu pilnas attiecības ar pieaugušajiem, ja pieaugušie ir zaudējuši autoritāti bērna acīs, kā arī ir emocionāli bezspēcīgi un klāt neesoši, tas rada pusaudzī izteiktu nedrošību, kā rezultātā iekšējā spriedze kļūst milzīga. Un viņi to mēģina mazināt, sitot, demolējot vai kā citādi ārdoties," stāsta I. Berķe un piebilst, ja pusaudzim ir grūtības attiecību veidošanā, ja ir priekšstats, ka nākotnē nekas labs negaida un nav nekādu perspektīvu, piemēram, skolā neveicas, nevar iegūt izglītību, nav ģimenes atbalsta, parādās tendence savu vietu iekarot ar varu un fizisku spēku.

"Visbiežāk tieši novārtā atstāti bērni, ielu bērni veido bandas, kuras uzbrūk un laupa. Pie tam jāpiebilst, ka pusaudžiem svarīga ir piederība kādai grupai vai draugu lokam. Tādā tikuši, viņi tajā turas ar nagiem un zobiem, tādēļ var kļūt pat rupji, vardarbīgi un iesaistīties grupas kautiņos," saka psiholoģe un uzsver, ka vardarbības brīdī psiholoģisko īpatnību dēļ pusaudži nonāk afekta stāvoklī, līdz ar to spēja kontrolēt notiekošo un savu darbību ir stipri vāja.

"Pusaudži varbūt teorētiski zina par sekām, kad kādu fiziski ievaino, bet, ņemot vērā, ka viņi vērsti galvenokārt uz pašu pārdzīvojumu, tad ne vienmēr spēj sekas paredzēt. Pie tam pusaudžiem raksturīga ir maģiskā domāšana – sliktais nevar notikt ar mani," domās dalās psiholoģe, piebilstot, ka visbiežāk vardarbīgi ir tie pusaudži, kuri paši piedzīvojuši vardarbību – fizisku, emocionālu vai seksuālu.

Runājot par to, kāpēc šobrīd tik pašsaprotami tiek uztvertas lietas, kad otram dara pāri, I. Berķe saka: "Ja ikdienā bērni un pusaudži nemitīgi redz vardarbīgus skatus televīzijā, datorspēlēs vai vēl kur citur, tiek notrulināta viņu uztvere. Bērni pārstāj to uztvert kā kaut ko negatīvu. Pie tam nereti pusaudži sevi identificē ar kādu no redzētajiem varoņiem, iekšēji veidojot priekšstatu par paša neuzvaramību. Taču nav ko noliegt - vardarbība šobrīd tiek tiražēta visur. Tā ir prece. Jaunieši, redzot, ka otru sit, to vairs neuztver kā otra sāpes un pārdzīvojumu, bet kā preci. Tas ir empātijas trūkums pret otra ciešanām. Un to apzināties ir ļoti nepatīkami.

Druva 23. februāris (2008)