ŽIGOLO
dienasgrāmatu fragmenti

Veltīts Lielai Seksa Brālībai.
Love not to live, but live to love.
Uzmanību: stāsti satur pornogrāfiska un s/m rakstura ainas.

P i r m ā  r e i z e

Akmens akmenim
Mēness naktī
Piekļaujas...
S.Ogivara

* * *

Atvēru acis. Blakus izstiepusies gultā gulēja Elita. Mati sapinkājušies, uz virslūpas pūciņām sviedru lāsītes. Elpa lēna un vienmērīga, ar riebīga alkohola dvingu. Lēni, ritmā cilājās apaļīgās krūtis. Pie ieelpas krūšu galiņi pavirzījās katrs uz savu pusi, pēc tam tiecās viens otram pretī. Arī vēders cēlās lēni un vienmērīgi, un ieelpojot meitiņa* pacēlās gabaliņu uz augšu, it kā ar to censtos pievērst manu uzmanību. Novērsis skatienu no izdzītā taisnstūra, sāku meklēt cigaretes, un, lūk, pirmais dūms tīkami kņudina kuņģi. Tiesa, sāp galva un, kā par spīti, no vakardienas nav nekas pāri palicis. Tikai pusglāze šampānieša, lats un izpildīta pienākuma sajūta dabas priekšā. Tā kā biju uzlūgts tikai uz nakti, zināju no pieredzes, ka modināt Elitu ir bezjēdzīgi – tāpat salāpīties nedos. Sak’, ņem kājas plecos un ej lāpies uz tuvāko krogu. Tātad nekā…
Sapīcis piecēlos un aizgāju uz vannasistabu. Siltais ūdens lija no dušas un patīkami atsvaidzināja. Arī puisītis* sāka mosties. Neļāvu viņam attapties un nogriezu silto ūdeni. Puisītim nepatīk kontrasti. Man gan. Galva tomēr dūc kā bišu strops, tāpēc pēc dušas steidzos vārīt kafiju, bet arī tā nespēja nomierināt satrakojušos kaķu baru manā rīklē un kuņģī. Vienīgi asinis sāka skriet ašāk, un galvā izkristalizējās doma, ka jātiek ātrāk prom no šiem nolādētajiem Dārziņiem uz tuvāko dzirdītavu pēc alkohola lāses. Tikai tā varēs savest mani kārtībā, un tad varēšu vēsu prātu apdomāt, ko darīt tālāk. Maizes darbs* ir nokavēts, un atkal būs jātēlo slima govs – par skaistām acīm slimības lapu jau neviens nedos. Bet tas vēlāk – pēc NATO* likvidēšanas. Ātrāk uz vilcienu.
Nolēmu iet tieši caur mežam. Varbūt patrāpās kāda eglīte ar jauniem dzinumiem, tad būs gan vitamīni, gan stimulators (to man ierādīja tēvs), gan zaļbarība. Bet, kā par spīti, dzinumi bija kļuvuši cieti un bezgaršīgi, tāpēc caur egļu audzīti spēros uz stacijas pusi, vilcienu varēja jau dzirdēt. Nezināju tikai, vai tas gāja uz Rīgu, vai Ogri. To noskaidrot, par laimi, man nebija lemts, jo pēkšņi līdaciņā gluži kā no tramplīna lidoju pār kaut ko pilnīgu un nekustīgu – tieši iekšā svaigi raktā bedrē.
Nezinu, cik ilga bija neziņa un apmulsums, bet, kad pacēlu acis, savā priekšā ieraudzīju paplēstas gaļīgas ciskas, starp kurām ar savām tuklām lūpām smaidīja izdzīta meitiņa. Drīzāk jau tās bija lūpas, par meitiņu varēja tikai iztēloties.
Pēkšņi šis gaļas kalns sakustējās, un es ieraudzīju virs sevis augstāko aprindu dāmu, tērpušos pēc labākiem Parīzes modeļu namu paraugiem. Viņas baltā āda runāja pati par sevi. Viņa tikai bija resna. Divas ziloņveidīgas rokas izveidoja tūtīti pie mutes, un pa visu mežu noskanēja: – Albert, atgriezies! Tas nav mans vīrs, Albert!
Savukārt, uzmetusi skatienu man un smagi nopūtusies, būtne, cīnīdamās ar aizdusu, knapi izdvesa: – Puika, celies augšā, no manis nevajag baidīties.
Viņas resnums un situācijas neparastums nespēja mani maldināt. Tā nebūt nebija ielene, vai tāda, kas šādus piknikus varētu atļauties reizi gadā kā atvaļinājumu. Viņā bija kaut kāds noslēpums, un es alku to izzināt, par spīti ne visai labai pašsajūtai. Pēc izskata viņa varētu būt kādas firmas direktora sieva, vai tikpat labi arī pati ieņemt ne mazāk svarīgu amatu. Augsta lidojuma putnus es mācēju atšķirt intuitīvi. Tiesa, ne intuitīvi, bet automātiski. Psiholoģija bija mans jājamzirdziņš.
Izpurinājis no matiem smiltis un, berzēdams sasisto plecu, lēnām cēlos augšā, cenzdamies saprast notiekošo un domādams vai nevajag ņemt kājas pār pleciem, pirms atgriežas Alberts. Tomēr neziņa nevilkās ilgi, jo manu skatu piesaistīja neliels balts galdauts, servēts pēc labākiem piknika noteikumiem. Bet pats galvenais – galda vidū stāvēja stārķis*, mans atdzimšanas simbols. Acis priecīgi iegailējās un, neskatoties uz savu bēdīgo izskatu, skaļi noriju siekalas.
– Atvainojiet, cienītā, nebiju cerējis ievelties bedrē meža vidū, tāpēc neskatījos zem kājām, – es teicu pametis skatienu no viena galda uz otru,– Ceru, ka jums nekas ļauns nenotika. Saprotiet, ar smagu galvu ir lēna reakcija. Vēlreiz atvainojiet.
– Nekas, nekas. Kādreiz jau gadās.– Un viņa sāka mani kāri un bezkaunīgi aplūkot, bezmaz vai izģērbdama mani ar skatienu.
Stipri apmulsis, jutu, kā sāk rosīties puisītis, un, it kā nopurinādams no biksēm smiltis, mēģināju viņu koriģēt, lai neizspīlētu bikses. To ievērojusi, viņa sāka smaidīt kā maija saulīte.
– Ja pateiksi, kā tevi sauc, atļaušu kādu malku šīs dziras.– viņa teica pametusi ar galvu uz konjaka pusi.
– Krists,– es stādījos priekšā, vērodams kā dzintara krāsas šķidrums dāsni lija simtgramīgā pokālā.
– Sandra,– viņa noteica un, kāri uz mani lūkodamās, pabužināja manus izspūrušos matus,– uz iepazīšanos!
Tad paņēmusi savu glāzi un, saskandinājusi pēc visiem likumiem, acīs skatīdamās, vienā rāvienā izdzēra glāzi sausu un noskurinājās kā suns pēc peldes.– Uz veselību!
Izdzēru arī es. Likās, ka dzīvības eleksīrs mani pārņem no pēdām līdz pat matu galiem. Siltums no kuņģa izplūda uz visām pusēm. Arī līdz puisītim. Viņš pat sarosījās tā, ka man nācās notēlot klepu. Sak’, klepoju un puika līdzi. Bet Sandru tas nespēja apmānīt, un, it kā nekas nebūtu noticis, viņa piedāvāja uzkost.
– Man patīk bruneti, tie ir temperamentīgi,– viņa piegrūda savu tuklo roku un aptaustīja manu puisīti.
– Un arī tādi slaidi, braši puiši kā tu.– viņa paskatījās uz mani.
– Kāpēc tu sarksti? Es jau neko tādu nepateicu, tikai to, ka man patīk tādi forši, slaidi un, kā redzu, arī kautrīgi puiši.– Un viņa skanīgi iesmējās.
– Uzēd, uzēd! Smagai galvai nenāk par labu tukšs kuņģis. Sēdies līdzās, man ir vēsi.
Jutos gluži samulsis no šāda pavērsiena, tomēr piesēdos līdzās un nedroši piespiedos ar plecu. Daudz nedomādama, Sandra mani apkampa ar kreiso roku tā, ka es knapi varēju ievilkt elpu, un, neļaudama atgūties, piespieda lūpas ciešā skūpstā. Spirināties nebijas jēgas, tādēļ ļāvos liktenim.
Jutu, ka mani vaigi ieplok, un no mutes pazuda pēdējās gaisa paliekas. Kad sāku just skābekļa badu, atgriezās gaiss un manā mutē jau saimniekoja viņas mēle, kura centās noķert manējo. Kā apskurbis padevos un sāku spēlēt pretīm. Mūsu mēles vijās viena ap otru, gar vaigiem un lūpām un, brīžam pārceļoja no vienas mutes otrā. Spēle bija saldkaisla un mani ļoti aizrāva, tā, ka pat nepamanīju kā viņas roka atpogāja manas bikses un žmaudzīja puisīti. Tas, protams, nepretojās un izslējās vēl brašāks.
Mūsu elpa kļuva arvien ātrāka, sirdis karstākas un pirksti izveicīgāki. Tie ātri atrada vajadzīgās pogas nevajadzīgiem drēbju gabaliem, un tie ātri vien lokā izvietojās ap mums.
Viņas lūpas bija karstas, tās slīdēja pa krūtīm un vēderu tieši uz puisīti. Tās viņu apkļāva ar ugunīgu auru un, lika tam vēl vairāk saņemties, lai, mēles kutināts un bakstīts, viņš nesāktu priekšlaicīgi agonēt. Paldies Dievam, tas ilga tikai mirkli, un mēs, dziļi elpodami, atgāzamies uz muguras zālītē.
– Tu esi brašs puika un laikam izturīgs, ja tavējais spēja izturēt manu pēkšņo ofensīvu,– viņa teica cīnīdamās ar aizdusu.
– Mans vecais ātri noplīst un vēl kas,– it kā kautri novērsusies, viņa čukstēja man ausī,–  nespēj sagādāt man pilnīgu baudu.
– Krist, ja tu spēsi mani apmierināt pilnīgi, es tev esmu ar mieru samaksāt. Ne tikai šodien. Mans vecais labi pelna, un arī dzeramais nebūs problēma, ja vien tu man derēsi.– paņēmusi manu zodu, viņa pagrieza manu galvu, lai varētu ielūkoties man acīs.
– Vai esi ar mieru? Jebkurā gadījumā man 10-20 lati ir, ja vien Alberts nav nočiepis. Bet tagad, iedzeram uz otru kāju,– viņa piepildīja abas glāzes, un mēs saskandinājām.
Jutu, ka pamazām atgriežas dzīvība, ka es laikam šodien neko nebūšu zaudējis, un Elita var iet pie visiem velniem. Vismaz šodien par to nav jādomā, tikai kā lai es viņu, tik milzīgu, apmierinu. Te jau vajag Apulēja ēzeli*, lai to spētu.
– Tiesa, es arī neesmu ar pirkstu taisīts un puika brašs un slaids. Bet vai es spēšu? 10-20 lati, mani 17 pret viņas 30-35 gadiem ir zināms pluss, bet…– prātā piemetu.
– Bet kāda velna pēc tā bedre? Būtu palags vai sega, uz kā gulēt. Vai iztiksim ar galdautu? Atklāti sakot, nekā nesaprotu un arī saprast neko negribu. Ātrāk salāpīties, nomest koku un saņemt nopelnīto. Nekas cits man pašreiz nerūp.
Iesviedu gurķi bedrē. Tas bija rūgts. Sāku domāt, kā tai lietai pieiet no tehniskās puses, kad manu galvu sagrāba un iespieda starp krūtīm. Pretīm plūda kairinoša smarža – gan ķermeņa dabīgais, gan forša šampūna aromāts. Krūšu bedrīte ietrīsējās, kad atstāju savu pirmo skūpstu pa ceļam uz nabu, un tad atpakaļ līdz lūpām, kur mēle sveica mēli neprātīgā kaisles dejā.
– Tas nav sarežģīti,– teica Sandra, kad bija beidzis darboties orālais vakumsūknis,– iekāp bedrē un tad ņem mani priekšā. Tā arī visa māksla un pareizie leņķi. Tieši kā mājās uz galda,– un gluži kā lellīti nolika mani vajadzīgajā pozīcijā.
Stāvus šo lietu vēl nebiju darījis, tāpēc nedaudz apjuku. Tas ilga tikai brītiņu, jo puisītim šī lieta nebija divreiz jāmāca. Mums bija viens ritms un temps – mēs bijām viens vesels, un mums nevajadzēja vienam otru papildināt. To, ka puisītis bija uzdevumu augstumos, liecināja nagu vagas uz mana dibena, kniebieni, aprauti kliedzieni un elsas.
– Vēl, vēl, Krist, vēl!,– dzirdēju cauri elsām.– Tu neesi Kristus, tu esi mans pestītājs un glābējs. Tu esi mans eņģelis. Tu tikai vēl tik ātri nebeidz!– un ritms spēji mainījās tā, ka puisītim nekas cits neatlika kā to visu ņemt vērā.
– Ak, Dievs, cik labi! Cik sen nav bijis tik labi! Ja tu to zinātu, Krist!– un nagi atkal atstāja pēdas manā miesā. Kaut arī jutu puisīša tieksmi agonēt, paļāvos uz pieredzi un iedvesmu, kas mani parasti nepieviļ. Mēs dzīvojām tālāk tikai paši sev, kaislei, un mirklim.
Iet mūžības pulkstenis un noskaita divdesmito, divdesmitpiekto smilšu graudiņu, un trīsdesmitajā puisītis padodas, sāk agonēt.
Tā gadās.
Kā vienmēr tādās reizēs.
Kā jau mīlas spēlēs.
Līdz otram cēlienam – pēc stundas.

* * *

Pusgadu – reizi nedēļā mīlas spēles nesa savus augļus. Viņa manā karjerā bija pirmā. Bet mūsu šķiršanās iemesls bija prozaisks – man nepatīk, ja sieviete regulāri smēķē paciņu dienā, pār mēru dzer un liek dzert otram. Alkohols un mīlestība kopā neder. Arī, ja pliks sekss – nē.

`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````
Paskaidrojumi:
*1, 2 mīļvārdiņš, *3 NATO - Nāvīgs Alkohola Trūkums Organismā, *4 oficiālā darba vieta, *5 konjaks “Baltais stārķis”, *6 Apulējs “Zelta ēzelis”.
`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````