ŽIGOLO
dienasgrāmatu fragmenti

Veltīts Lielai Seksa Brālībai.
Love not to live, but live to love.
Uzmanību: stāsti satur pornogrāfiska un s/m rakstura ainas.

Paralēlās pasaules

Ārpus zemes, ārpus bezgalīgā,
Es gribēju saskatīt debesis, elli
Kāda svinīga balss man teica:
“Debess un elle ir tevī”
Omārs Haijams

* * *

– “Mīļo, Krist! Pēc brīža jau būšu lidmašīnā. Kad ielidošu Londonā, pazvanīšu. Liels lūgums: palīdzi manas draudzenes meitai Antrai. Viņa atnesīs šo vēstuli un pateiks kas tev jādara, jo rakstīt negribās. Dari visu ko viņa liek, greizsirdīga nebūšu! Visus izdevumus kompensēšu! Neatsaki – atvedīšu, gan Brenda Lee, gan Eric Bardon*… Bet, tas lai tev būtu pārsteigums. Daudz buču! Tava lapsiņa Irēna.”– tā bija uzrakstīts uz reklāmas bukletiņa aizmugures.
– Kur tev ērtāk aprunāties, pie tevis vai kaut kur kādā kafeijnīcā?– pacēlis acis uz savu sapņu tēlu un, slēpdams trīsas es pavaicāju.
Blondais grēks nervozi atmetis matus pār balto blūzīti, kurai cauri spiedās tvirti krūšu galiņi, noņēma no pleca somiņu un izņēma neiesāktu Dunhill* paciņu.
– Vai smēķēsi– viņa uzdeva jautājumu un atbildi nesagaidījusi pasniedza man paciņu. Vērodams Antru, attaisīju to un paņēmis cigareti iedevu piesmēķēt un piesmēķēju pats. Dunhill viņa atpakaļ neņēma, bet palūdza apskatīt manas Zippo* šķiltavas.
– Irēnas dāvana,– grozot rokā eleganto, nebūt ne lēto, šķiltavu, konstatēja Antra.
– Jā, jā redzu un kā vienmēr ar monogrammu. Vispār stilīgi, super!– rūpīgi apskatījusi šķiltavas, Antra atdeva tās atpakaļ un iedevusi piecīti, viņa lika noķert kādu pieklājīgu motoru*, nevis sagrabējušu taxi*. Lielu atšķirību gan neredzēju, bet kas maksā, tas arī pasūta mūziku.
– Brauksim pie tevis. Paņemsi visu kas tev nepieciešams un uz mēnesi pārcelsies dzīvot pie mums. Par darbu neuztraucies, uztaisīšu tev slimības lapu.– viņa piebilda un izmeta nepabeigto cigareti urnā.
– Ar cigaretēm, dzeramo un ēdamo, kā arī sīkiem apģērba gabaliem tu tiksi apgādāts pilnīgi. Par tavu darbu, un visu pārējo kas tev ir jāzin, es pastāstīšu ceļā.– un viņa paņēma nākamo cigareti.
Eņģeļa balss skanēja kā no tālienes un viņas teiktais tikai ar grūtībām nonāca līdz manai apziņai. Acīs griezās zvaigznītes, pat sareiba galva. Nekas tāds tiekoties ar daiļo dzimumu vēl ar mani nebija nekad noticis.
Biju iemīlējies savā darba devējā no pirmā acis skatiena.

* * *

Merša* motors vienmērīgi dūca mašīnai traucoties Igaunijas virzienā. Vējš ar ātrumu 110-120 km/h brāžoties iekšā salonā, izdzenāja cigarešu dūmus un pilnīgi sajauca Antras matus, kuri, lai cik tas dīvaini neliktos, smaržoja pēc Šartrēzes* Blūzīte, spilgtajā saules gaismā bija kļuvusi gandrīz caurspīdīga. Tā viļņojās, brīžam atsegdama maigās, brūni iedegušās krūtis. Ne tik bieži, šādas, elpu aizraujošās krūtis gadījās redzēt tik tuvu. Es varēju, ja vien to vēlētos, aizskart tās ar mēli. Antra, it kā mani ķircinot, atpogāja vēl divas podziņas.
Tomēr saruna nevedās – tikai vecas, jēlas anekdotes par zilajiem, lezbietēm, un armēņu radio. Varēja manīt, ka priekšā stāv saruna par kādu kutelīgu, var būt pat intīmu tēmu, bet Antra nekādīgi nespēja saņemties. Tikai, velk vienu cigareti pēc otras un skatās garām slīdošajā ainavā. Nekas, es esmu pieradis gaidīt.
Tiesa, ja blakus tev sēž tāds blonds iekārojams eņģelis par kuru esi sapņojis visu savu dzīvi, un tracina ar savām garajām kājām miniatūrās kurpītēs, tad tas vīrietim, un es sevi par tādu uzskatīju, ir vairāk nekā nopietns pārbaudījums. Lai neforsētu notikumus un, noslēptu puisīša* nepieklājīgo uzvedību, gribēju pārlikt kāju pāri kājai. Tas neizdevās, es tikai nejauši nogrūdu Antras kurpi.
Nedaudz apmulsis, es pieliecos lai paņemtu nokritušo kurpi un uzvilktu to atpakaļ kājā. Nejauši, ar vaigu, pieglaudos viņas zīdainam, glīti iedegušajam augšstilbam un manīju kā notrīs viņas āda. Pār to pārskrēja sīka zosāda un pacēla sīkus baltus matiņus. Viņa nelietoja epilātoru. Mani tas nedaudz izbrīnīja.
– Nedari vairs tā, labi?– un it kā nekas nebūtu noticis, viņa uzvilka kurpi un, lika piebraukt šoferim pie kādas savrupmājas. Pieteikusi pagaidīt mēs, atstājuši mantas mašīnā, devāmies uz koku ēnā paslēpušos māju.

* * *

Mūs ieraudzījis, raitā atsperīgā solī, spalvai plīvojot, no dārza dziļuma pilnā sparā izdrāzās varens afgāņu kurts ar tik garu purnu, ka šķiet ierīt manu roku līdz elkonim tam būtu tīrais nieks. Apmetis slaidu līkumu ap dārza vidū izbūvēto baseinu, viņš pēkšņi nostājās mūsu priekšā. Apostījis mani un Antru, viņš ierējās, apsēdās zālītē un pasniedza uz mūsu pusi labo ķepu.
– Lord, Lord blakus, savējie!– nokliedza kaila nimfa apsaucot suni, bet mani ieraugot momentā pazuda aiz krūmiem. Pieliekusies pie izklātās segas un paķērusi kimono, pēc brīža viņa parādījās jau apģērbusies.
– Neuztraucies, Elis, tas ir Krists. Tas pats, kuru mums ieteica Irēna. Viņš par mums rūpēsies un darīs visu kas mums būs nepieciešams.– teica Antra liekot uzsvaru uz vārda mums, turpinādama mūs iepazīstināt.
– Krist, tā ir Alise, jeb Eliss, mana labākā draudzene un …– Bija redzams, ka Antra nejutās gluži savā ādā un meklēja piemērotus vārdus.– Labi, lai paliek. Par to parunāsim vēlāk.
– Elis,– viņa vērsās pie draudzenes,– vai Burbons* mums vēl ir? Mēs ar Kristu pēc ceļa esam pamatīgi izslāpuši un sanervozējušies.– Piegājusi pie Alises un cieši to apskāvusi noskūpstījusi, iečukstēja viņai ausī.
– Vajag radīt attiecīgu atmosfēru. Es nevarēju saņemties un Kristam visu par mums izstāstīt.
– Neuztraucies, atstāj to manā ziņā. Mājā dzeramais un ēdamais ir pār pārēm. Atnes kaut ko pēc pašas ieskatiem.– Alise uzmundrinoši teica un pabužināja viņas zīdainos matus. Viņa novērtējoši paskatījās uz mani pār Antras plecu.
– Labi, tu tikmēr pakavē laiku Kristam,– un Antra nesteidzīgi Lorda pavadībā devās devās uz māju. No mākoņa maliņas atkal parādījās saule.
Atbildes vietā pamājusi man ar galvu un visu laiku skatīdamās manī, Alise iekārtojās uz izklātās segas diezgan izaicinošā pozā.

* * *

Eliss, bija pilnīgs pretstats Antrai. Gaišo, īso matu šķipsnas bija nokrāsotas visās varavīksnes krāsās. Pretēji Antrai, viņā bija kaut kas vīrišķīgs, robusts. Vēl nebija pazudušas tīnīdžeru stūrainās kustības un bravūra. Ķermeni rotāja pīrsings*. Kreisajā nāsī bija ievērts sudraba riņķītis un apakšlūpā neliela hantelīte. Šķelmīgi smaidot, piemiegusi rudzupuķu krāsas acis, viņa erotiski aplaizīja savas nedaudz pilnīgās lūpas un, uzlika savai sejai Monas Līzas smaidu.
Skatījos uz Alisi un ar izbrīnu vēroju kā viņa guļot uz kreisajiem sāniem lēni salieca labo kāju ceļot to augšup. Ķermenis atsedzās arvien vairāk, roka vilka nost kimono no vingrās krūts.
Stāvēju kā zemē iemiets to visu redzot un blenzu Alisē kā auns uz jauniem vārtiem. Mans žoklis atkārās, kad kimono mala noslīdēja zemē un pilnībā atklāja, parasti no svešām acīm slēpto, gludi izdzīto pavēderi.
Labajā pusē, tieši blakus meitiņai*, bija uztetovēts cigarešu paciņas lieluma multenis – kaķēns Toms. Otrpus meitiņai sēdēja pelēns Džerijs, ar asti norādot tuvāko ceļu pie brālīša*. Uz kreisās krūts, mīlas dejā griezās tauriņu pāris. No labās krūts galiņa, nokarājās no ķēdītēm veidotas bārkstis ar sprigulīšiem.
– Striptīzs dārza vidū, nevis klusā un pustumšā guļamistabā.– pie sevis nodomāju. To vērojot man mute kļuva sausa, sirds sāka strauji sisties. Es nespēju atraut skatu no bermudu trīstūra*, uzkalniņa un renītes divu valnīšu starpā.
Jā, tas tiesa, viņu nevarēja neiekārot. Nezinot vēl sava brauciena mērķi, ņemot vērā Alises mesto izaicinājumu un Antras prombūtni, es jau sāku noskaņoties savu pienākumu pildīšanai. Viņas kakls un zods, bija vingrs, kā alabastrā cirsts Nefertetes tēls un, skaists kā viss pārējais šajā izaicinošajā būtnē.
Alises acīs nozibsnīja noslēpumainas uguntiņas un, viņa kā ar cirvi noskaldīja.
– Ātri, Krist, izģērbies. Nu, nu, ātrāk!– viņas teikto pavadīja izteiksmīgi žesti ar roku.
Apskatījos visapkārt un pārliecinājies, vai neesmu pārklausījies, ar skatienu meklēju Antru, lai ar viņas palīdzību izkļūtu no divdomīgās situācijas, bet viņas nekur nebija.
– Velns parāvis, kas šeit notiek. Kas te ir, paradīze vai trako māja?– nodomāju, tomēr nedroši ar pirkstiem sāku knibināt vaļā krekla pogas. Alise ar šķelmīgu skatienu izbaudīja radušos situāciju un, kā kaitinādama piebilda.
– Ja jau Irēna tevi ieteica Antrai, tātad tu mums esi pārdots! Un žiglāk, žiglāk, te nav striptīzs!– viņa gardi iesmējas. Sirsnīgie smiekli vēl vairāk izcēla viņas vēdera muskuļus un krūtis.
– Vīriešu striptīzs. Vai, es nevaru! Nu, kusties taču, Čipendeil!*– viņa jau smējās kā kutināta par viņasprāt asprātīgo salīdzinājumu.
– Cik meitinas uzreiz man būs jāapmierina, vienu vai abas? Puisītis taču bija viens!– Apjukumā izrāvu kreklam dažas pogas, sapinos T-kreklā, tā arī nespēdams tikt skaidrībā.
– Irēna taču nepieļautu, lai es guļu vēl ar kādu, viņai to zinot. Kaut kādi gali te neiet kopā.– sāku prātā pārlikt variantus.
– Vai Irēna ir mani paspēlējusi kārtis, vai mani pārpirka meitenes kurām vajadzīgi mani pakalpojumi? Varbūt viņa vienkārši grib mani pārbaudīt? Varbūt Irēnai galvā atkal nobriedis kāds plāns, par kuru es nekā nezinu, un viņa grib kādu šantažēt?– domas manā galvā joņoja kā negudras.
Par izīrēšanu, zinot Irēnas greizsirdību, protams nevarēja būt ne runas. Tiesa, par savu darbu es pieņemu naudu, dāvanas, bet būt uzdāvinātam? Neesmu jau lieta ko var dāvināt!
– Sorry, I'm wash my hands!* Jaunas meitiņas un nauda nesmird! Irēna taču pati lūdza.– un šorti aizlidoja bermudu trīstūra virzienā. Sandales un baltās zeķes aizlidoja pa gaisu un palika karājoties košumkrūmā. Es stāvēju lepni paceltu galvu un krūtis izgāzis kā Dāvids. Mana linga vēl joprojām atradās peldbiksēs, un izspīlēdamas tās, atgādināja bumerangu. No mugurpuses parādījās Antra Ievas tērpā, nesot paplāti ar burbonu, glāzītēm un banānu ķekaru.
– Skaits, jau skaists kā Apolons! Nav vārdu, lai to aprakstītu.– Nolikusi paplāti zālē, viņa ar glāzi rokā pienāca klāt lai mani labāk apskatītu.
– Mums tevi vajag, bet bez peldbiksītēm. Nekautrējies, mēs te visi esam kā rada gabali! Mēs tevi nevarosim kā...– Antra pēkšņi sāka klepot it kā būtu ar kaut ko pēkšņi aizrijusies.
– Še, iedzer un atslābinies. Pabeidz savu iesākto priekšnesumu līdz galam čipendeil.– viņa pasniedza man glāzi ar konjaku.
Centos novilcināt laiku, lai puisītis paspētu nomierinātos un nobaudīju glāzītē ielieto šķidrumu. Tam bija laba smaržas buķete. Iedzēris vēl malciņu, pametu apkārt skatienu, lai redzētu vai mūs nenovēro vēl kāds. Žogs un koki visapkārt, mani nomierināja. Arī kaimiņu mājas bija pietiekami tālu. Videokameras, kas atradās pie mājas un pie apgaismes stabiem dārza malā, mani neuztrauca. Pie tām jau biju sen pieradis, pat ja tās atradās guļamistabā. Tā bija manas profesijas sastāvdaļa. Šantažēt mani nevarēja, bet par saimniekiem parasti zināju vairāk, nekā viņi to vēlētos. Tomēr šis bija neparasts gadījums un neiekļāvās nekādā shēmā.
Rāvienā izdzēris šerpo dziru, ar ierastu kustību parāvu peldbikses. Stiprinājumi ar klikšķi atnāca vaļā un lai slēptu mulsumu, paliku Dāvida pozā, tik lingas vietā es rokā turēju peldbikses ar klipšiem.
Es stāvēju abu nimfu priekšā kails, kā tikko no mātes miesām nācis. Iestājās klusums kā pirms vētras. Pat saule izlīda no mākoņu maliņas un aptaustīja savādo trijotni ar saviem stariem.
Puisītis stāvēja kā stāvēdams un tiecās uz sauli.
Viņš bija optimists.
– Eliss, vai tu redzi to? Nu, baigi kolosāli, fenomenāli! Nē, tu redzi kas viņam tur ir? Es kaut ko tādu vēl savā mūžā neesmu redzējusi! Nāc taču ātrāk šurp.– viņa teica gulošai un no brīnumiem mēmai Alisei.
– Vai var, Krist, paņemt to rokā un aptaustīt?– viņa jautāja nespēdama nomierināties un skatīdamās uz mani turpināja bērt vārdus kā pupas.
– Nu, Irēna! Noslēpt no mums šādu superīgu mantu. Ir nu gan baigā vecene tā Irēna!– viņa  teica Alisei palīdzot viņai piecelties. Nostājušās man tieši priekšā viņas nekautrīgi mani aplūkoja.
Jutos dziļi pārsteigts un šokēts par sajūsmu, ko izsaucis mans puisītis. Līdz šim to par kaut ko īpašu neuzskatīju. Varbūt ir nedaudz virs vidējā. Manas draudzenes gan vairāk jūsmoja par tehniku, skūpstiem un prasmi atrast erogēnās zonas. Uztraukumā liku puisītim ātri paklanīties, bet tas uz abām nimfām, manām darba devējām, neatstāja nekādu iespaidu.
Viņas turpināja lūkoties uz mani, neuzdrošinādamās man tuvoties. Izbrīnīts pavēros lejup. Viss bija vietā – ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tik bermudu vietā, izdzīts bikini. Arī nelielais krāsainais tetovējums bija savā vietā. Neizpratnē palūkojos uz abām meitenēm.
Notvērušas manu skatienu, viņas, turēdamās pie vēdera, sāka nevaldāmi smieties. Izrādās, sajūsmu izsauca peldenes ar klipšiem un tas, cik ātri un viegli tās var novilkt.
Puisītis piedzīvoja savu pirmo sakāvi mūžā.
Ak, svētā vientiesība.
Kā izrādās, daba nav pati pilnība.
Pilnība, ir klipši!

* * *

– Redzi, mums tevi nevajag gultā, bet lai tu mūs abas ar Antru medusmēnesī apsargātu. Saproti Krist, čaļi mūs neinteresē, vismaz mīlas lietās ne. Varbūt vienīgi Lords šad un tad, bet puiši nekad.– Alise izskaidroja radušos situāciju un aprakstīja manus pienākumus.
– Pat nemēģini ar mums flirtēt, nav vērts! Nebūtu tu žigolo, bet vienkārši meitene, varbūt mēs tevi smukulīt pat uzņemtu savā pulciņā.– Alise uz brīdi apklusa. Viņai vēl arvien patika vīrieši un viņai vajadzēja koncentrēties, lai atrastu vārdus un saliktu tos pareizā secībā.
– Redzi, mēs ar Antru šodien precamies un šonakt būs mūsu kāzu nakts. Tev visa medusmēneša garumā nāksies atturēties no seksa, jo tev vienmēr jābūt mūsu tuvumā, lai vajadzības gadījumā mēs varētu tevi pasaukt. Ja gribi, vari gulēt, skatīties televīzoru vai iedzert, bet mums abām ir jābūt pilnīgā drošībā,– viņa turpināja maigoties cieši apņēmusi Antru.
Antra paskatījās uz mani un, kā taisnodamās manā priekšā, pasmaidīja. Tāpat jau bija redzams, ka galvenā šeit bija Eliss, nevis viņa. Gluži negaidot starp mums noskrēja tāds kā zibens un Antra apmulsusi novērsās. Viņa vairījās man skatīties acīs.
– Tāds patreiz būs tavs darbs.– turpināja mani instruēt Alise.
– Izņemot Lordu un protams tevi, mūs neviens nedrīkst traucēt. Atslēdz savu mobilo, tāpat no šejienes bez mums nekur nebrauksi. Vari sauļoties, peldēties, vai darīt ko citu pēc saviem ieskatiem. Tas būtībā arī ir viss. Darbs nav grūts, bet ļoti atbildīgs.– Alise salika visus punktus uz “i”. Es vairāk nebiju vajadzīgs un viņas kopā ar Antru devās prom.
– Ejam, Antruci, mums vēl jāsagatavojas vakaram. Drīz jau būs jābrauc uz Rīgu.– un tā pat neapģērbušās viņas devās uz māju. Es devos uz garāžu lai sagatavotu un sapostu Alises Mazdu svinīgajam notikumam.
Ar putekļu sūcēju tīrot mašīnas salonu, ievēroju pie aizmugurējā skata spoguļa nelielu karodziņu varavīksnes krāsās. Tādu redzēju pirmo reizi un nespēju atcerēties kādai valstij tas pieder. Pārbaudījis gaisa spiedienu riepās, benzīna un eļļas līmeni, piestiprināju pie antēnām baltas lentas. Goda kortežs bija pilnā kaujas gatavībā. Ieslēdzis magnetolu, ātri sameklēju radio Skonto* frekvenci. Animals* izpildījumā skanēja prostitūtu himna*.
Jutos nedaudz aizskarts un šokēts. Meitenēm neinteresēja manas seksuālās potences. Man nepiedāvāja seksu, vispār nekādu! Sekss, kā tāds, tika izslēgts no maniem darba pienākumiem. Šeit, kā es to sapratu, biju tikai miesassargs, šoferis un geiša vienlaikus – trīs vienā personā.
Jā, tieši kā geiša, nevis kā žigolo. It kā jau nav lielas atšķirības starp vienu un otru. Jāprot jau viens un tas pats, izklaidēt, sniegt baudu, pakavēt laiku un apmierināt visas klientu vēlmes. Tomēr, kā par nelaimi, Latvijā vēl nav savu geišu un, visticamāk, tik ātri arī nebūs. Un geišu–miesassargu nav ne tik.
Gluži negaidot atklājās vēl viena žigolo nianse – darbs bez seksa. Tas bija neparasti, tomēr cerība mirst pēdējā…
Es vēl nezināju savus maldus.
Homoseksuāliem pāriem nav ne geišu, ne žigolo.

* * *

Traucāmies pa Vidzemes šoseju vēja ātrumā, gara stiprināšanai klausoties We are the Champion*. Redzot kāzu ekskortu, pretīmbraucošās mašīnas signalizēja ar gaismām un skaņām. Iebraukuši Rīgā uzreiz devāmies uz kādu dievnamu, kur uz geju un lezbiešu laulībām skatījās ar sapratni. Man vajadzēja būt par laulības liecinieku, pasargāt jauno pāri no dzeltenās preses uzmanības un pēc svinīgām vakariņām, sargāt pirmās nakts burvību.
Patiesi, tie Dieva ceļi ir neizzināmi. Es, kurš baznīcai metu līkumu, pēkšņi kļuvu liecinieks slepenai mistērijai, biju tās dalībnieks. Kaut arī esmu nosaukts par godu Kristum, es to neapzināti, zemapziņā noliedzu. Domāju, ka arī viņš noliedza mani. Viņš noliedza arī homoseksuālas mīlestības un ģimenes iespēju, kuras tapšanai es biju liecinieks. Tiesa, pats vēl neesmu piedzīvojis tādu mīlestību, kaut arī es mīlu visus skaitos cilvēkus, tostarp arī vīriešus protams.
Antras un Alises drosme man visnotaļ imponēja. Es nenosodīju viņu uzdrīkstēšanos būt pašām un, Dieva priekšā liecināt mūžīgu mīlestību viena otrai. Man patīk katra brīva izvēle, bet man ļoti nepatika Antras izvēle.
– Velns lai viņu parauj, to blondo bestiju!– klusībā pie sevis nolamājos.
Gluži kā Jērikas bazūne*, kaut kur augšā, zem baznīcas kupola, svinīgi nogranda ērģeles. Skanēja “Tokāta un fūga re minorā”*. Dobjā, varenā skaņa sitās starp baznīcas velvēm un no iesildītajām ligzdām izdzina samiegojušos baložus. Palidojuši un nedaudz nomierinājušies, tie beidzoties skaņdarbam atgriezās savās vietās. Tikai viens balts balodis, kā vēstnesis, nolaidās uz mācītāja pleca un paskatījies uz jauno pāri, paberzēja savu galvu gar mācītāja ausi. Neesmu ticīgs, bet “svētā gara”* parādīšanās baloža izskatā bija kā debesu vēsts.
Žēlīgi nopūtās ērģēles. Šķiet, es sapratu kā rodas baznīcas leģendas.
Kauliņi bija mesti un izdarījušas savu izvēli, Alise ar Antru stāvēja altāra un Dieva priekšā. Vēl tik jāpāriet pēdējais rubikons*. Skaistas kā dūjas un apņēmības pilnas, viņas bija gatavas zvērēt viena otrai mūžīgu mīlestību Dieva priekšā.
– Vai tu, Antra, vēlies kļūt par Alises dzīvesbiedru un stāties Dieva svētītā laulībā?– mācītāja skanīgā balss izrāva visus no sastinguma.– Dalīties priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs?
– Ja, vēlos!– ieskatījusies sākumā Alises, pēc tam mācītāja acīs, viņa atbildēja.
– Un tu, Alise, vai vēlies būt Antras dzīvesbiebru un stāties Dieva svētītā laulībā? Dalīties priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs?– ierasto formulu atkārtoja mācītājs un, it kā eksaminēdams, cieši paskatījās uz Alisi.
– Ja, vēlos!– Ieturējusi garu pauzi pirms izšķirošās atbildes, viņa tikko dzirdami izdvesa. Tas nepaslīdēja garām klātesošajiem, bet ceremonija ritēja savu gaitu.
– Vai šeit ir kāds, kurš varētu ko bilst pret šeit esošo pāri? Ja kāds zin iemeslu kāpēc šī laulība nevar tikt noslēgta debesīs, lai neslēpj un saka tūlīt.– viņš pārlaida skatienu klātesošajiem.
Arī mēs saskatījāmies savā starpā gaidot kādu iebildumu. Tāds protams neatskanēja. Mācītājs atkal pievērsās abām meitenēm.
– Dieva tā tēva, Dieva dēla un svētā gara vārdā, ar šo pasludinu jūs par vīru un sievu! Mijiet gredzenus, un sniedziet skūpstu viena otrai, lai apliecinātu savu derību Dieva priekšā.– Cieši apkampusi Alisi, Antra sniedza tai juteklisku un kaislīgu skūpstu.
Man tas šķita kā vesela mūžība.
– Ko Dievs vienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.– nobeidza mācītājs un deva savu svētību jaunajam pārim ar roku gaisā novelkot krustu.
– Apsveicu! Vēl tikai jums abām jāparakstās šeit un, tur zemāk, lieciniekiem no līgavas un līgavaiņa puses.– viņš teica pasniedzot mums pildspalvu un pasmaidīja.
Balodis pacēlās spārnos un veicis goda apli ap jauno pāri, pacēlās kaut kur augšup baznīcas tumsā. No sienas viņam nopakaļ noraudzījās Ādams un Ieva. Arī mans krustā sistais vārdabrālis pavadīja to ar skumju skatienu.
Uz grīdas nopilēja asaras lāse un sašķīda tūkstoš pērlītēs.
– Trans glorius mundi*.– kā teiktu senie romieši.
Man tomēr bija savādi dzirdēt, ka vienu sauca par līgavu, otru par līgavaini, par vīru un sievu. Tad jau labāk saukt viņas nekatrā dzimtē. Diemžēl latviešu valodā nav nekatrās dzimtes. Toties ir lezbietes. Ir geji. Ir transvestīti. Ir visa krāsu palete.
Kā it visur citur šajā grēcīgajā, Dieva atstātajā, pasaulē.

* * *

– Kāpēc tu par mums tā baidies? Uztver viņu kā mūsējo, kā žigolo, kurš pilda savus profesionālos pienākumus. Sekss viņam aizliegts, vai aizmirsi? Ja, jau viņš tevi, manu saulīt, nespēja pavedināt, tad mūsu mīla ir spēcīgāka. Bet, kad tu viņam atteici un atgādināji, ka viņš atrodas darbā, mums vispār ne no kā vairs nav jābaidās. Mēs ar tevi taču esam laulāts pāris!– Alise ciešāk apņēma Antru.
– Nu un lai dzird, kas mums no tā, gabals nokritīs vai?– viņa parādīja kas šeit ir saimnieks.
– Es paļaujos uz Irēnu, kaut arī viņa tomēr ir baigā! Būtu mums viņas nauda, ietekme, un pazīšanas, mums nebūtu pat jāslēpjas no visiem kāzu vakarā un medusmēnesī. Mēs pieņemtu likumus kā Holandē un šo pludmali mēs sadalītu starp varavīksnes bērniem un nūdistiem.– Antra sapņaini nopūtās.
– Antruci, tu tā arī man nepastāstīji, kā tu izgāji uz Irēnu un pēc tam uz Kristu. Es arī nesaprotu, kādā pavadā Irēna viņu tur. Viņš nav slikts, tas tiesa, Irēna viņu ir labi izdresējusi. Krists nav bodyqaurds*, bet redzēji kā bomži, tie neķītrie glūniķi no viņa aizlaidās. Van Damme un 007 vienā personā.– iemetusi kārtējo mēriņu Alise vairs  nespēja apturēt savus runas plūdus.
Viņa zināja, ka alkohols nav viņas stiprā puse. Tagad to zināju arī es.
Lords gari nožāvājās un paskatījās uz mani, lai redzētu vai viss par mani teiktais atbilst patiesībai. Piemiedzis viņam ar aci un aizsmēķējis kārtējo cigareti, izpūtu dūmus viņa virzienā. Lords noskurinājās un pārmetoši manī nolūkojies devās pie jaunā pāra. Izdzēris apelsīnu sulu un paņēmis grāmatu, es devos uz lapeni. Šādas pļāpas mani galīgi neinteresēja. Ciest nevaru salkanus sieviešu seriālus un sarunas ne par ko.
– Dzirdēju, ka pie citām Krists ejot tikai ar viņas ziņu…– vējš atnesa sarunu fragmentus.
– Kaut gan, kur politika, arī tur liela nauda, lieli noslēpumi. Var augstu kāpt, gan zemu krist. To be or not to be*,– Alise centās paspīdēt ar savām zināšanām.
– Mums ar tevi Eliss viss ir vienkāršāk, vai ne. Mūsu attiecības balstās uz patiesu mīlestību, nevis naudu. Vai tiesa, mēnestiņ.– Antra mainīja sarunas virzienu.
– Mani vairāk par visu interesē kā mēs šodien ar tevi mīlēsimies, nevis kāpēc Krists pie viņas strādā. Ja gribi zināt ko sīkāk pavaicā Irēnai pati…– vejš atnesa sarunas nobeigumu.
Nokaunējies par savas saimnieces pļāpīgumu, manā sargpostenī ienāca Lords un nolaizīja manu vaigu. Mēs bijām vienisprātis, šādas sarunas nav domātas vīriešu ausīm kā tādām. Paglaudījis viņu un, ielējis sev kārtējo brendija devu, es turpināju lasīt Bokonona atklāsmes*:
" Notika tā – "tam vajadzēja notikt", kā sacītu Bokononā, – ka man blakus sēdošā ielene un bārmenis, kas mani apkalpoja, kādreiz bija mācījušies kopā ar Frenklinu Honikeru, vaboļu spīdzinātāju, vidējo bērnu, pazudušo dēlu.
Ielene, kura dēvējās par Sandru, piesolīja man tādus priekus, kādi pieejami vienīgi Pigala laukumā Parīzē un Portsaīdā. Es teicu, ka neinteresējos par šiem jautājumiem, un viņai pietika asprātības atbildēt, ka viņai tie arī nemaz tik ļoti neinteresējot. Vēlāk izrādījās, ka mēs abi esam pārspīlējuši savu neieinteresētību, kaut arī ne pārāk daudz."
Kā izrādās, tā gadās ne tikai ar mani.

* * *

– Nu, Iūk, esam atnākuši. Cilvēku šķiet šodien nav daudz, gan jau atradīsim starp kāpām vietu kur var pabūt divatā.– mēnestiņš teica aplūkojis nūdistu pludmali.
– Tu, Krist, būsi tuvumā un skatīsies, lai mūs ar Alisi neviens netraucē. Tev jābūt redzamības un dzirdamības robežās, bet ne tuvāk par 30 metriem.– Novilkušas topiņus un apskāvušās, viņas devās uz priekšu. Uzlicis CD pleijera austiņas, es turpināju klausīties The Wall*.
Saule, jūra un smiltis bija kolosālas. Kur vien sniedzās skats, nelielos pulciņos kā parastā pludmalē, bija cilvēki. To nebija tik daudz kā Jūrmalā, bet pietiekoši, lai būtu grūtības atrast kādu slēptāku stūrīti. Mulsināja tikai neslēptais un nepiesegtais kailums kā pirtī.
Starp citu, es neciešu pirtis! Tur visi stumdās viens gar otru, vilšus vai nevilšus ar skatienu novērtē tavu puisīti, un domās jau redz tevi savā gultā. Riebīgi, glūnoši skati. It kā nejauši pieskārieni, piedāvājumi palīdzēt nomazgāt muguru, vai nopērties. Es nerunāju par visai klajiem piedāvājumiem. Somu pirtī lielākoties iet tikai savējie, bet arī piedāvājumi tur ir daudz atklātāki.
Bet šeit Kalngalē, Vidzemes jūrmalā, nūdisti, varavīkšņu un puķu bērni ir izveidojusi savas kolonijas un, dzīvo tā, it kā neviena cita uz šīs pasaules nebūtu. Kas viņiem, dabas bērniem, nekait? Nūdisti čupojas veselām ģimenēm, spēle futbolu, volejbolu. Izturās kā īsti amerikāņi, par citiem neinteresējas un neuzbāžas. Čaļi šķiet neredz sievietes un kā tādi impotenti uz viņu klātbūtni arī nereaģē. Arī sīkie, bet dažiem te, spriežot pēc nelielām maigām spalvām pavēderē, vismaz 12-14 gadu, jūtas brīvi kā roņi ūdenī.
– Diez vai es tā uzvestos, ja šeit nokļūtu pirms 5-6 gadiem. Es droši vien karātos uz puisīša, nevis viņš uz manis. Pietiek saulītei vai vējiņam to apmīļot, vai iedomāties, ka kāds tevi slepus novēro, puika momentāli ceļas, lai to pārbaudītu.– es konstatēju acīmredzamu faktu.
Bija tieši tāpat, kad mājās sāku gulēt kails. Tikai ar laiku paša kailums gultā mani vairs neuzbudināja. Tomēr šeit viss ir citādi un, pierast pie vairākiem simtiem kailu cilvēku kopējā pludmalē, manuprāt, nemaz nav iespējams. Vismaz es pie tā nekad nespēšu pierast. Ejot kādam garām, vai vienkārši ar kādu sarunājoties, nevar nepamanīt sarunu biedra, kaut uz mirkli, puisītim vērsto vērtējošu skatienu. Tiesa, sievietes prot to maskēt, bet vīrieši savu ieinteresētību noslēpt neprot.
– Edipa kompleks* cilvēkā,– kā teiktu Freids,– ir kā iedzimtais grēks kristietībā.– Šķiet vecam Zigmundam tomēr būs bijusi taisnība.
No visa šī erotiskā ārprāta mans puisītis stāvēja kā uzvilkts vibrators un, lai nestaigātu pa pludmali nepieklājīgā paskatā, ar roku piesedzis brašuli, cik vien ātri spēju, ieskrēju mežā atvilkt elpu. Tur kāpās, krūmu aizsegā nejauši uzdūros triju puišu bariņam, kuri aizrautīgi nodevās mīlas rotaļām. Sākumā pozīcijā 69* mīlējās divi un trešais, kurš negribēja palikt malā, pievienojies no augšas, ātri vien beidza.
Mežā rotaļājās Apoloni, bet netālu aiz kāpām gulēja divas Afrodītes, aizņemtas savas mīlas rotaļās. Iespaidu pārpilns un nespēdams visu to izturēt, agonēja arī mans puisītis. Labāk tomēr zīle rokās, nekā mednis kokā. Dzīve ritēja savu gaitu tālāk.
Daba necieš tukšumu, ja vien tas kādam ir vajadzīgs.
Iestājās astotā diena pēc pasaules radīšanas.
Vai būs arī devītā?

* * *

Viņas mīlējās nepārtraukti. Uz pasaules bija viņas tikai divas vien, citi cilvēki neeksistēja vispār. Būtībā viņas būtu varējuši iztikt arī bez manis. Varbūt tikai Lords, vienīgais no vīriešu kārtas pārstāvjiem, šad un tad bija pieprasīts.
Lordam tas ne pārāk patika un viņš bieži nāca klausīties, kā es skaļī balsī lasu Kaķa šūpuli*, lai nesajuktu prātā. Jau trešo nedēļu būt blakus savam sapņu tēlam un, saprast, ka Antra nekad nebūs mana, bija mokoši neizturami. Sākumā atslēgties palīdzēja bāriņš, bet vajadzīgo mierinājumu tas tā arī sniegt nespēja.
– Galu galā, es taču esmu profesionālis. Velns, lai parauj to blondo grēku! Iegrūda Irēna man kaķi maisā, ne darbiņu! Būtu zinājis, nemūžam nepiekristu!– nodomāju palūkojies uz atvērtām guļamistabas durvīm. Un vēl kas, es tomēr atrados savā pamatdarbā un riskēt ar to un sākt dzert man nebija tiesību.
– Nē, es neesmu soģis nedz Alisei, nedz Antrai, tā ir viņu personīgā darīšana. Lai taisa kaut vai harēmu, apsargāšu arī to. Lai precas kaut vai ar Alises Lordu afgānu kurtu! Tikai, lai tur, nolādēts, nebūtu manas Antras!– atmetis malā Vonegūtu es pieplaku pie pudeles.
– In wine there is truth. Nolādēts, nolādēts, nolādēts…!

* * *

Šodien rudzulaukā, kur zem milzīgas egles lauka vidū abas nimfas pavadījā laiku divvientulībā, salasīju rudzupuķes. Kad aiz gara laika uzpīto vainadziņu uzliku galvā Antrai, Alise tai davāto ziedu buķeti nometa zemē, un pirms aizskriešanas zibeņus mestdama, iecirta man skanīgu pliķi. Pacēlusi skaisto rudzupuķu pušķi, viņai pakaļ aizskrēja arī Antra. Paturot abas redzeslokā, es viņām pa gabalu sekoju.
Pie mājas mani sagaidīja Lords. Nogūlies uz sliekšņa, viņš draudīgi rūca, ik pa brīžam ieklausīdamies kas notiek mājās. Pēc skaļajām balsīm, kas bija dzirdamas pat uz ielas, varēja saprast, kas starp vīru un sievu ir pārlēkusi pamatīga dzirkstele.
Lords zināja, ka šī dzirkstele biju es.
Devos uz lapeni, kur, ja atmiņa mani neviļ, bija palikusi pusizdzerta Hennessy pudele. Gribējās aizmirsties, atslēgties un aizmukt no šejienes. No visiem neformāļiem, emansipētām jaunkundzēm, no visas pasaules. Nebiju domājis, ka šī emansipācijas indeve var aiziet tik tālu. Pēc Irēnas ārzemju komandējumiem manīju, ka viņa vairs negaida kad atvēršu mašīnas vai istabas durvis, piestumšu krēslu vai samaksāšu rēķinu kafeijnīcā un, vēl daudz daudz citu sīkumu, kuriem agrāk biju spiests pievērst savu uzmanību vēlēdamies viņām izpatikt.
Cik zinu, uzmanības izrādīšana, nav svarīgi vai tas ir kāds gaumīgs nieciņš vai skaists zieds, vienmēr ir devis prieku gan devējam, gan ņēmējam. Tas ir apliecinājums, ka otrs cilvēks tev ir interesants un tev kaut ko nozīmē.
– Pagaidi, šķiet sāku kaut ko saprast! Tik tiešām. kā tas man ātrāk neienāca prātā! Aiz meitenīgā tēla, man paslīdēja garām, ka Alise vairs nav sieviete, bet gan vīrietis. Precēts vīrietis ar jaunu sievu.– es pēkšņi atskārtu.
– Aiz formas neredzēju saturu, velns mani parāvis! Arī vārda maiņa no Alises uz Eliss taču izteica visu. Eliss Kūpers bija viņas elks. Tas taču bija acīmredzami,– es sev pārmetu.
Pasniedzot vainadziņu Antrai, es droši vien biju izsaucis greizsirdības lēkmi, ne mazāk. Bet pasniedzot rudzupuķu pušķīti Alisei, vai tiešām es būtu viņai kaut ko piedāvājis?
– Murgs, un nekas vairāk! Nav svarīgi, kādu lomu Alise ir uzņēmies vai spēlē, sievišķā sūtība ir palikusi. Palikusi, bet dāvātus ziedus atraida?– biju pilnīgā neizpratnē.
– Crazy World, crazy Women!*

* * *

Tālumā varēja dzirdēt jūras šalkoņu un novēlojušās putnu dziesmas. Bija iestājusies krēsla. Mājā valdīja klusums un miers. Lapenē ienāca Lords un piebikstīja man ar savu purnu. Pāris reizes ierējies, viņš izgāja ārā un skatīdamies uz mani gaidīja. Pārmetumu viņa acīs es neredzēju, bet apmulsis viņš bija no tiesas. Viņš gaidīja mani un nervozēja. Es nebiju vienīgais kas nesaprata visu šeit notiekošo un tāpāc man gribējās ātrāk šo vietu pamest. Tad, it kā izdzirdējis komandu, Lords pienāca klāt un ar zobiem satvēris manu plaukstu, vilka mani uz mājas pusi. Saņēmis dūšu un par visu sirsnīgi nošpļāvies, devos viņam līdzi uz kokiem apskauto savrupmāju.
Pie virtuves galda sēdēja Alise un glāžainām acīm vērās kafijas biezumos. Izdzirdējusi mūs ienākam, viņa ar skatienu norādīja uz krēslu. Apsēdos un ielēju sev glāzi apelsīnu sulas. Aiz loga bija dzirdama tikai knišļu sisināšana.
Pauze ievilkās. Es centos paskatīties Alisei acīs, bet viņa novērsa. Tās bija nogurušas un alkohola apduļķotas.
– Krist, vairāk tā,– viņa uzsvēra,– nekad vairs nedari. Necenties man noņemt Antru! Man viņa pārāk daudz ko nozīmē. Tāpēc jau es viņu aprecēju, lai viņa būtu tikai mana.– viņa ielēja sev kārtējo glāzīti un uzreiz to izdzēra.
– Tu nedomā, ka man vīrieši nemaz nepatīk. Arī tu, ja atklāti runājam, mani vienkārši tracini, bet man vīriešu laiks vēl nav pienācis. Viņi nezin ko sievietei vajag, bet es zinu.– viņa piesmēķēja cigareti un izpūta dūmu mākoni tieši man sejā.
– Ja vajadzēs, es Antras dēļ kļūšu par īstu vīrieti. Tas būtībā ir tikai naudas un laika jautājums.– viņas alkohola atraisītā mēle kustējās pati par sevi un nespēja to vairs kontrolēt.
Paņēmis jaunu cigareti, centos aptvert tikko dzirdēto. Biju dzirdējis un lasījis par līdzīgām operācijām ne vienreiz vien. Var protams veikt šādu operāciju, lai labotu dabas klūdu. Ja tev gēnos ielikts vīrišķais, bet ķermenis ir no sievietes un, tas tev neļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja esi ar mieru drīzāk mirt, nekā atstāt visu pa vecam, šādas operācijas pēc neskaitāmām konsultācijām vienmēr veic. Pret dabu neko neiesāksi. Kanālā Discovery* redzēju, ka vienam no dvīņiem mainīja dzimumu uzreiz pēc dzimšanas, bet 30 gadu vecumā viņš apzināti to atgrieza atpakaļ. Dabas dotais izrādījās spēcīgāks par mūsdienu medicīnu.
Bet aiz Alises vīrišķās bravūras slēptā sievišķība tā vien lauzās ārā. Tā ir tikai loma, kuru viņa spēlēja nevis vēlējās dzīvot. To nebija iespējams noslēpt. Tam jābūt žestos, manierēs, uzvedībā. Nav brīnums, ka es kļūdījos un pasniedzu viņai to rudzpuķu ziedu pušķi.
– Es labprāt, pēc visa notikušā, parādītu tev durvis, bet Antra uzstāja, ka tev ir jāpaliek. Es nekā absolūti nezinu par rēķiniem Irēnas un Antras starpā, tie mani arī neinteresē, bet tev te jāpaliek līdz beigām kā bija pašā sākumā norunāts. Vari darīt ko gribi, tikai centies man mazāk trāpīties acīs. Kad vajadzēs, tevi noteikti pasauks.– viņa ar spēku nodzēsa cigareti un nolika uz galda neiesāktu Smirnoff pudeli.
– Tas tev ko salāpīties. Vairāk tev nepienākas. Ne jau tāpēc, ka žēl, vienkārši tu te esi darbā.– un viņa lika manīt ka es varu iet.
Paņēmis pudeli, mēs abi ar Lordu devāmies uz man ierādīto istabu trimdā.

* * *

Lords pacēla nokritušo grāmatu un no blakus istabas atnesa neiesāktu Smirnoff* pudeli. Lords mani saprata,  viņš arī bija vīrietis. Paklausot mājienam, Lords uzlēca uz dīvāna un, piespiedās man ar savu silto ķermeni. Viņš it kā lūdza piedošanu par savas samnieces izvēli, pats nebūdams vainīgs. Satvēris garo purnu, ielūkojos sava patreiz vienīgā drauga acīs. Tās nemeloja, arī viņam vairāk patika kuces. Iedevis viņam uz purna buču, paņēmu no šķīvja iesākto desas luņķi. Uzmanīgi satvēris zobos salāmi, viņš nolēca no gultas un devās uz virtuvi. Es, atskrūvējis pudeli, kāri pieplaku pie kakliņa.
Man viss bija vienalga. Man viss bija beidzies.
– Jau rīt pat uzteikšu šo darbu un piezvanīšu Irēnai uz Londonu. Man viss ir līdz kaklam un pār pārēm. Neesmu tāds naudas vergs, lai kļūtu par mazohistu un tēlotu seksa atturībnieku. Jāsagaida tikai rīts, lai būtu skaidrā.– šķidrums pudelē manāmi noplaka.
– Tikai rīts…
– Eliss, mēnestiņ, neguli es tevi ļoti gribu! Pasauc Lordu, mēnestiņ!– bet mēnestiņš klusēja pēdas pagriezis pret sauli.
Mēnestiņš bija spiritus vini* narkozē.
– Lord. Nāc pie manis, pakutini brālīti, L-o-o-r-d!– pēc balss varēja just, ka Antra ir gatava raudāt. Uz grīdas nokrita pudele, bet nesaplīsa. Noklikšēja šķiltavas un jau pēc brīža mentola cigarešu dūmi sasniedza manas nāsis.
– Krist, atnes kaut ko iedzert. Man gribas vēl.– un atskanēja elsas un šņuksti. Varēja dzirdēt kā krampjaini tiek ievilkts gaiss.
– Krist, viņa mani vairs negrib. Dzirdi, vairs negrib.– viņas balsī bija dzirdams izmisums.
– Nāc šurp palīdzi man nobeigt, Krist. Man gribās...– no blakus istabas ielidoja Antras sviets banānu ķekars.
Kā pusmiegā piecēlos un negribīgi devos uz blakus istabu. Mierinājumu drīzāk vajadzēja man, nevis jaunajam pārim. Man līdzi, galvu nokāris un žāvādamies, nāca Lords. Viņš vienmēr sevi uzskatīja par mājas saimnieku, viņam vajadzēja būt lietas kursā par mājās notiekošo.
Nodevis mīlestību mēnestiņš gulēja pagriezis savu dark side of the Moon* pret savu saulīti. Tas pilnībā bija atdevies viltīgā Bakha rokās. Mēnestiņš nereaģēja, kad Lords ar mēli centās no saimnieces nolaizīt putukrējuma un želejas paliekas. Arī saulītes bermudu trīstūris un pauguriņi bija vienā putukrējumā, bet Lordam Antra bija vienaldzīga.
Lords atzina tikai saimnieci.
Es savu bosu.
Vismaz līdz rītam Antra tāda bija.

* * *

– Jā, kaķīt, jā! Cik labi! Es tūlīt beigšu, ārprāts!– bezmaz vai kliedza Antra. Viņas ķermeņa trīsas liecināja, ka šajās trijās nedēļās mana prasme nebija zudusi. Meitenīgās rokas vadīja manu galvu, brīžiem to glāstīdama, brīžiem sāpīgi ieķerdamās manos matos. Mana mēle dancoja ap caurdurto brālīti un virpināja tajā ievērto zelta ķēdīti.
Komanda mainīt pozu, bija kā zibens pie skaidrām debesīm.
– Nāc man virsū! Nē, ne tā, otrādi.– viņa lietišķi komandēja kā Orleānas jaunava.– Nebaidies, nenoraušu tavas mantiņas.
No saskaitāmo vietas, kā saka summa nemainās. Tā šķiet mani vēl mācīja pamatskolā. Pārgājis uz sešdesmitdeviņi, mans puisītis atrada mājvietu starp saulītes pauguriņiem*. No nolemtības sajūtas, bezcerības, alkohola un triju nedēļu ilgās bezdarbības, mans puisītis bija pasācis nīkuļot. Taču sajutis Antras ādas maigos pieskārienus, tas ar cerībām sāka mosties. Asinis pa vēnām sāka skriet straujāk, arī galva sāka skaidroties un, es cenšoties nezaudēt ritmu, kvēli lūdzu Dievu, dot man vēl vienu iespēju iekarot savu Afrodīti*.
– Krist, noliec to vella vibratoru, labāk ar pirkstiem, un abos. Jā, jā tieši tā.– viņa, kaisles pārņemta locījās un kustējās kā zutis.– Paņem ciešāk brālīti. Ak, ārprāts...
Nolādēju savu pārsteidzīgo rīcību līzdams pudelē un gānīju sevi par neticību iespējai iegūt šo blondo Bārbiju* gultā arī fiziski. Nezinādams nevienu lūgsnu, vērsos pie Visaugstākā brīvā interpretācijā.
– Ak, svētais Ambrozij*, kādēļ tu izgudroji šo velna dziru, kas apdullina manu prātu?– mēģināju improvizēt. Ceru, ka viņš man kādreiz to piedos.
– Dievs, palīdzi man aizdzīt misteru Mērfiju*. Vērs Antras labvēlību pret mani, Dievs. Es kļūšu monopolists, monokulārs, monoga…– es sapinos terminoloģijā.
– Vells parāvis, kā to īsti sauc, kad tikai ar vienu?– Mana mēle sapinās un atmiņa atteicās mani klausīt. Es izmisis turpināju.
– Es vairs nebūšu žigolo! Viņa man būs pēdējā un vienīgā! Dievs, palīdzi vērst viņas prātu man par labu un visa pasaule, manis pēc, lai iet pa gaisu.– es biju gatavs pārdot pat savu miesīgo māti, lai tik būtu blakus savam sapņu tēlam mūžīgi.
– Ak, Dievs!…
Viņa beidza ātrāk par mani.
Viņa aizmirsa to pateikt.
Debesis pavērās. Pa gaismas staru, pa tādu kā eskalātoru, tuvojās balts vīriņš ar garu bārdu un zeltainu nimbu virs galvas. Šķelmīgi pasmaidījis, viņš ieskatījās bauslības galdiņā un teica.
– Par vēlu, mans dēls, par vēlu! Tu esi grēkojis kļūdams par žigolo. Tev būs lemts skriet pakaļ blondīnēm un sievu starp tām neatrast.– un sirdīgi papurināja man ar pirkstu.
– Pats esi vainīgs, ka pirms pieciem gadiem neglītajā pīlēnā nesaskatīji šīsdienas gulbi un atraidīji to, mans dēls. Nu, jau ir par vēlu. Esmu svētījis šo laulību. Nes vien savu krustu tālāk, dēls, un varbūt tev kādreiz taps piedots. Āmen!– kā timpānu skaņas galvā skanēja Visuvarenā balss.
Puisītis agonēja starp krūtīm un, es, kā zibens ķerts, bez elpas nokritu blakus savam sapņu tēlam. Es biju satriekts un pagalam.
Likās, atvērās elles vārti un nosmirdēja pēc sēra.
Es biju tikai un vienīgi žigolo.
– Es negribu to sevī iekšā pirms laika. Es domāju, ka tu to zini.– Antra ar roku aptaustīja savas miklās krūtis.
– Piedod, bet tev tomēr nevajadzēja nākt pie man gultā blakus. Gan jau mēs ar Alisi būtu pašas tikušas galā.– Pasmēlusi no krūts manu sēklu, viņa iezieda ar to savu seju, un kaklu.
– Negribi to pagaršot, lai zinātu cik tā ir barojoša un garšīga?– un pastiepa savu roku pie manas mutes. Paostīju un ar mēles galiņu pārlaidu pār plaukstu. Tā bija sāļa.
– „Rūgts, rūgts!” nezin kāpēc saka kāzās. Man gan tā likās sāļa un bezgaršīga, no rūgtuma ne miņas. Varbūt sievietēm mute ir citas garšas kārpiņas?

* * *

Paskatījos uz blakus gulošo Alisi un noskurinājos. Viņa krāca kā pārdzēries un nopīpējies fūrmanis. Paņēmu no galdiņa sēklai līdzīgo olu liķieri un, ielējis glāzītēs, piedāvāju iedzert uz mūsu veselību. Saskandinājām un sūcām to burtiski pa pilītei – tik salds un garšīgs viņš bija.
Tas sniedza tādu garšas orgasmu, kādu vēl nebiju savā mūžā piedzīvojis. Gribējās šo sajūtu paildzināt līdz bezgalībai un ne mūžam to nenorīt. Antra piedāvāja mentola cigareti un pēc brīža tā anestezējošais dūms padarīja mēli nejūtīgu un olu liķieris jau garšoja daudz daudz savādāk, bet tikpat burvīgi un neatkārtojami.
Tikmēr viltīgais liķieris jau bija sācis savu darbu. Alkohols uzsūcās pa visātrāko ceļu, caur mutes asinsvadiem nokļuva asinīs (šķelšanās kuņģī izpalika), un sāka savu postošo darbību. Paskatījusies uz kreisā pusē dzērāja miegā gulošo Alisi, Antra sāka nevaldāmi raudāt. Pieliecis viņas galvu savam plecam, sāku viņai lēni glaudīt galvu un plecus, maigiem vārdiem mierināt. Tomēr asaras bira kā pupas.
Man bieži ir gadījies, kad pēc piedzīvotā orgasma, sievietes krita histērijā. Parasti es turpināju glaudīt un, jau pēc 5-10 minūtēm manī vērās pavisam cits – laimīgs cilvēks.
Uzmanīgi ar mēli nolaizīju pie labās krūts palikušo putkrējumu un raudas momentāli izbeidzās. Iedrošināts un pārliecināts par savu uzvaru, es ar zobiem maigi satvēru auss ļipiņu un ar mēli sāku to kutināt. Strauji izrāvusies no apskāviena, viņa kliedza kristdama histērijā.
– Neskaries man klāt! Es vairs to nevaru izturēt! Jūs visi to tik gribat kā…– un viņa ar saviem garajiem labi koptiem nagiem ieķērās man matos. Viņa burtiski spiedza pilnā balsī.
– Ak, Dievs, par ko man visi šie pārbaudījumi, kārtējās cerības un nodevības! Par ko?– Centos nomierināt, noglaudīt plecu un galvu, bet Antra uzsprāga un kā traka kaķene ieķērās manā skalpā.
– Tu pie tā visa esi vainīgs. Tikai tu, Krist! Tas notiek tikai tevis dēļ!– viņa centās izraut man matus no galvas. Garie lakotie nagi noslīdēja man gar acīm, atstādama sejā sarkanas švīkas. Kā dzelts atrāvos no Antras un no visa spēka iecirtu divas pļaukas. Automātiski no naktsgaldiņa paķēru ūdensglāzi un iešļācu to viņai sejā.
Antra norima tikpat spēji, kā bija sākusi un, bija patiesi izbrīnīta, it kā mani redzētu pirmo reizi mūžā. Viņa izskatījās pēc maza bērna, kas tikko pamodies un nesaprot, kāpēc viņa gultiņa ir slapja. Aptaustījusi sevi, lai pārliecinātos ka neguļ, viņa noslaucīja seju un izņēma matos iestrēgušās rudzupuķes. Tad pasakatījusies Alisi, Lordu un mani, apgriezās uz vēdera un ar seju ierakusies spilvenos, sāka sīki trīcēt un elsot. Apsedzu viņu ar palagu un nolasīju no gultas izbirušās rudzupuķes.

* * *

Vēl pirms nepilnām divām stundām, es biju pārkāpis visus rakstītos un nerakstītos žigolo likumus, nerunājot par tiem, kurus man īpaši uzsvēra Alise. Pašlaik man nācās mierināt Antru, glābt jauno ģimeni un piedevām vēl savu ādu. Šādā mīlas trīstūrī man nebija nācies būt, un pēc sarunas ar “balto vīriņu” es atmetu jel kādas cerības uz Antru.
Ar žēlumu skatījos uz raudošo Antru un centos viņu mierināt. Viņa vairs nevairījās manu glāstu un klausīdamās manos, čukstus izteiktos mierinājumus, laiku pa laikam pamāja ar galvu.
– Zinu, ka labāk tādās reizēs ir izrunāties, nekā turēt visu pie sirds,– es teicu un turpināju glāstīt galvu un plecus. Trīsas gāja mazumā un arī elpošana kļuva vienmērīgāka.
– Runā droši. Viss ko teiksi nevienam nekļūs zināms – pat Irēnai ne. Izsūdzi visu, kas tev uz sirds sakrājies, varbūt varēšu dot kādu padomu. Man ir bijusi laba skola, šo to esmu arī pieredzējis. Stāsti, nekautrējies.– es turpināju mierināt Antru.
– Padod, lūdzu mitru dvieli! Jānoslauka seja. Vai nav dikti saraudāta?– viņa jautāja noraidījusi piedāvāto spoguli.
– Piesmēķē man, lūdzu, kādu stiprāku cigareti. Nervi vairs galīgi netur.– viņa sejai uzklāja mitro kompresi.
Piesmēķēto Marlboro pieliku viņai pie labās rokas pirkstiem. Cieši satvērusi, viņa pielika to pie mutes un 2-3 vilcienos nosmēķējusi pus cigareti, sāka intensīvi klepot. Viegli paklapējis viņai pa muguru izņēmu no leduskapja jaunu Bon aqua* pudeli un piepildījis pilnu glāzi, ieliku to rokās.– Dzer, dzer visu. Tu esi izraudājusi sevi sausu. Pat paklepot lāgā nevari.
Antra kāri izdzēra minerālūdeni un uz brīdi, varbūt man tikai likās, pat pasmaidīja.
– Ielej, lūdzu vēl, Krist!– un rāvienā iztukšoja arī tiko ielieto ūdeni kā kamielis.
– Nu, kā vai palika labāk? Varbūt olu liķieri. Tas ir maigāks un neskrāpēs kaklu.– es mēģināju piedāvāt kādu nervus relaksējušo līdzekli no man zināmajiem.
– Nē, ielej, lūdzu, Smirnoff, ja tev vēl ir palikusi kāda lāsīte! Man vajadzīgs kāds stiprāks nomierinošs līdzeklis.– un Antra pasniedza man tukšu limonādes glāzi.
– Lej pilnu! Man par maz nebūs un arī tev mazāk paliks! Ak, Eliss, Eliss…– Antra atkal sataisījās uz raudāšanu.
Iepiedis rokā glāzi, piespiedu izdzert pusi. Tad noglaudīju sapinkājušos slapjos matus. Sajukuši viņi ne pēc kā neizskatījās, tāpēc nolēmu tos izsukāt. Piespiedusi seju manam plecam, viņa ļāva to darīt, tikai laiku pa laikam iešņukstējās un centās norīt kaklā iesprūdušo asaru kamolu. Noliekot suku, es pat nemanīju kurā mirklī Smirnoff pudele pārceļoja pie Antras un šnabis lieliem malkiem pārceļoja no viena tilpuma otrā.
– Lēnāk pār tiltu, jaunkundz, lēnāk pār tiltu!– ar galvu norādīdams uz Alisi.– Gribi kļūt līdzīga Alisei? Ko jūs abas pēc tam no šī medusmēneša atcerēsieties.– izrāvis pudeli viņai no rokām, izmetu to ārā pa logu.
– Galīgi muļķe esi palikusi! Kaut kāda mīlas teātra dēļ taisies nodzerties– es vairs nevaldīju pār sevi.– Varbūt vēl sāksi durties, vai pameklēsi sev kādas citas rozā brilles?
– Un tu pats! Kāpēc tad tu dzer visas šīs dienas. Nemelo, es tāpat visu zinu. Pat vairāk nekā tu to spēj iedomāties!– viņa uzmeta lūpu un jau atkal sataisījās uz raudāšanu.
– Tu tikai nezini to, ka es tevī esmu iemīlējusies jau kopš septītās klases. Pareizāk sakot, līdz brīdim, kad mēs atkal satikāmies ar Irēnas starpniecību.– Antra noslaucīja asaras un paskatījās man tieši acīs. No viņas skatiena man galvā viss pēkšņi sagriezās, un man likās ka es guļu ar atvērtām acīm.
Kā zibens ķerts, mēms un paralalizēts, es skatījos uz Antru un sāku miglaini atcerēties sīku neizskatīgu knīpu, kas gluži negaidot uzradās mācību gada sākumā un gandrīz veselu ceturksni sēdēja man solā blakus. Tajā laikā mēs ar Edgaru taisījām kailfoto un bijām safotografējuši visas meitenes no mūsu un paralēlklasēm. Kā uz to izdevās viņas pierunāt, vēl šobrīd nespēju saprast, bet pēc oficiālās “skaistumkonkursa” daļas, tapa arī šāds tāds pikants uzņēmums ar slēpto kameru. Tikai to knīpu šķiet sauca savādāk. Antras mūsu klasē nekad nebija bijušas.
– Atcerējies.– viņa pajautāja un paskatījās uz mani ar skatienu, kuru es nekad nespēšu aizmirst.– Es mīlēju tevi, neraugoties uz to, ko man nācās pārciest par tām jūsu taisītajām fotogrāfijām.
Tā prata skatīties tikai viens cilvēks pasaulē – Kristīne. Tieši šādi viņa manī skatījās, kad piedāvāju viņai fotografēties mūsu mākslas albūmam. Tāds tas bija visu mēnesi, kamēr viņa īsi pirms brīvlaika nokļuva slimnīcā. Pēc tās viņa vairs mūsu klasē nemācījās. Viņa pazuda no manas dzīves nezināmā virzienā uz visiem laikiem.
– Kā redzams, ne uz visiem laikiem.– es pēkšni atskārtu.– Viss šajā dzīvē virzās pa spirāli.
– Kāds šīs fotogrāfijas tēvam uz darbu bija atsūtījis pa e-pastu un, drošības pēc arī orģinālus ielicis darba dokumentos. Vari iedomāties, kas pēc tam notika mūsu mājās.– viņa paskatījās uz mani un pasmēķējusi jaunu cigareti, kāri ievilka dūmu.
– Es teicu, ka uz bildēm neesmu es, bet tēvs nosauca mani par meli un, mani tā piekāva, ka trīs nedēļas nogulēju slimnīcā. Skandālu darbā izdevās novērst tikai ar Irēnas palīdzību. Pilsētā sāka izplatīties dažādas baumas. Tieši viņa palīdzēja mums ātri pārcelties uz Rīgu.– viņa izpūta dūmu mākoni.
Irēnas pieminēšana fotogrāfiju sakarā mani pat izbrīnīja. Fotogrtāfijas ar visiem negatīviem un muzikālo centru kāds bija izzadzis no Edžus dzīvokļa. Fotogrāfiju autorus tā arī neatrada, jo visas meitenes klusēja. Neatrada arī zagļus, bet daļa fotogrāfiju ceļoja pa pilsētu un skolu. Starp tām bija arī viena Antras bilde.
Irēna man par to nekad nebija stāstījusi un, tajā laikā mēs pat vēl nebijām pazīstami. Pirmo reizi viņu ieraudzīju jau mācoties vecākajās klasēs, bet draudzējamies nu jau pusotru gadu. Mūsu mazpilsētā viss ir kā uz delnas, cits citu pazīst, tāpēc nav nekā neparasta, ka Irēna partijas interesēs palīdzēja izkļūt kādam no skandāla lai nesabojātu savas partijas reputāciju.
Man pašam gadījies ņemt dalību glābšanas “operācijās” un būt par zibensnovedēju augsta ranga spēlēs. Nē, uz Irēnu šīs fotogrāfijas ēnu mest nespēja. Vismaz es te neredzēju nekāda motīva un ieinteresētības.
– Centra ģimnāzijā iepazinos ar Alisi. Viņa bija tāds pats neglītais pīlēns kā es un ar mums neviens nedraudzējās. Bet mums jau arī nevienu nevajadzēja, mēs bijām pašpietiekamas un viena otru lieliski papildinājām.– Antra vairs nebija apstādināma un stāstīja visu kā grēksūdzē. Viņas sirds bija pārpildīta, jo ne ar vienu no malas, par to vēl nebija runājusi.
Alise protams neskaitījās, viņa bija tikai Antras otra pusīte.
– Protams, ar gadiem situācija mainījās, parādījās zēni, bet līdz gultai mēs parasti tā arī netikām. Man vienkārši no tā visa ir bail, savukārt čaļi baidās no Alises rakstura un viņas izsmiekla.– Antra izdzēra glāzē atlikušo šnabi, man to pat nepiedāvājot.
– Nedomā, ka vīriešus vispār nepazīstam! Nevainību mēs zaudējām tīri tradicionālā veidā un kādu laiku pat draudzējamies un dzīvojām kopā ar puišiem. Bet tas viss nu ir pagātnē…

* * *

Antra runāja arvien lēnāk un neskaidrāk. Raudāt viņa neraudāja, acis bija duļķainas un skumjas. Viņa cīnījās ar miegu, bet neizrunātais viņai nelika mieru un neļāva aizmigt. Cigarete pastāvīgi krita viņai ārā no rokām un man visu laiku nācās to celt augšā no grīdas lai mājā neizceltos ugunsgrēks.
Alise visu laiku miegā grozījās un sauca Lordu. Pienācis pie savas saimnieces un nesaņēmis nekādus norādījumus, viņš viebdams purnu no alkohola dvingas, devās gulēt uz istabas sliekšņa. Viņš pildīja savu pienākumu un sargāja mūsu visu mieru.
– Un tāpēc jūs nolēmāt salaulāties un nosvinēt kāzas, lai ieriebtu vīriešiem?– mani šis jautājums kremta visvairāk. Lai arī laulības tika noslēgtas baznīcā, man tomēr vēl uz kaut ko gribējās cerēt.
– Nē, vienkārši nolēmām, ka Alise metīs gaisā monētu un tā visu izlems. Ja uzkritīs ģērbonis, jāaprecās triju dienu laikā, ja cipars, mēģinājumu atkārosim pēc gada, bet, ja nostāsies uz kants, tad gada laikā obligāti iziesim pie vīra.– viņa visu sīki izskaidroja.
– Alise teica, ka ir uzkritis ģērbonis. Es gan to neredzēju, bet es viņai ticu uz vārda.– Antra pasniedzās un paņēma Bon Aqua pudeli. Tā vienā brīdi kļuva tukša. Arī mani kaltēja. Nezinu no kā vairāk, no izdzertā vai visa dzirdētā. No ledusskapja paņēmu jaunu pudeli.
– Bērnus jums svētais gars atnesīs?– es centos iedzelt pēc iespējas sāpīgāk, jo neapzināti, pats gribēju būt viņas bērna tēvs.– Adoptēt taču jūs tāpat nevarēsiet.
– Līdz tikšanās brīdim lidostā, es bērnu gribēju no tevis un būtu izdomājusi kā to visu panākt. Es tevi pazinu uzreiz un, būtībā ar Alisi aprecējos tev par spīti.– Antra centās saturēt žāvas.
– Bet bērni…– viņa nicīgi izspļāva un sagrīļojās.– Nopirkšu no Irēnas tavu sēklu un…
Viņa nolūza un uzkrita virsū Alisei. Mēnestiņš pat nepamodās. Arī Lords pat nepaskatījās uz mūsu pusi. Pamests viens šajā paralēlajā pasaulē, es jutos vientuļš kā Kronberga bārenis.
Rītdiena ir klāt jau šodien…*.
Pār mani sagruva pasaule.
Dzīvot vairs negribējās.

* * *

No rīta mani pamodināja skaļš telefona zvans no Londonas. Nepaspēju pateikt, ka atstāju darbu, kad mobilais Irēnas balsī, kas necieš iebildumus, man paziņoja.
– Līdz manai atbraukšanai tev jāpaliek pie jaunā pāra. Vēl tikai viena nieka nedēļa. Gan jau kaut kā pārdzīvosi šo atturību. Es arī pēc tevis esmu ļoti noilgojusies. Priecājies, izbaudi sauli, jūru un dabu! Punkts.
Deux’s machina atslēdzās.
Mūki noliedz dabu.
Es atgriezos savā cellē.
Es esmu BOKONONS.

* * *

– Lidmašīna no Londonas ielido 14.08. Sagaidītājus lūdz pulcēties pie trešās izejas.– vēstīja neredzama balss no skaļruņiem.
Pasaule vēl nebija sabrukusi.
Paldies tev, Dievs!
Paldies!

`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````
Paskaidrojumi:
*1- slaveni izpildītāji, *2 – Dunhill, *3 – Zippo, *4 – motors, *5 – mersis, *6 – Šartrēze, *7, 10, 11, 27 – mīļvārdiņš, *8 – Burbons, *9 – pīrsings, *12 - Crazy World, crazy Women!, *13 – I’m wash my hands, *14 – Skonto, *15 – Animals, *16 – House of the rising sun, *14 – Jērikas bazūne, *15 – Tokāta, *16 – svētais gars, *17 – Rubikons, *18 – Trans glorius mundi, *19 – bodyqiuard, *20 – K.Vonegūts, *21 – The Wall, *22 – Edipa kompleks, *23 – 69, *24 – Smirnoff, *25 – Dark side of the Moon, *26 – Spiritus vini, *28 – Bārbija, *29 –Ambrozijs, *30 – Mērfijs.
`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````