ŽIGOLO
dienasgrāmatu fragmenti

Veltīts Lielai Seksa Brālībai.  
Love not to live, but live to love.
Uzmanību: stāsti satur pornogrāfiska un s/m rakstura ainas.

Dubultspēle

Veltīts manai sirdsdraudzenei.

Ak, jaukais puisēn tik uz tevi raugos
Kas cits lai šobrīd manā prātā nāk
No tevis nevarēšu novērst acis
Ja bultu ieraudzīšu kā tā nāk.
Š. Širāzī “Rožudārzs”

(noslēgums)

* * *

– Kas tur daudz ko mācēt? Nopumpē tikai no neta melodijas, pieliec klāt bildes, animāciju un aiziet!– komentēja jau manāmi iesilušais Lauris vērtēdams manu nelielo dāvanu, Pēterim veidoto mājaslapu.
– Kāpēc te viss sarakstīts angliski, varēja taču latviešu valodā? Burti arī tādi sīki, ka ne visu var izlasīt.– raibām acīm skatīdamies monitorā viņš jautāja.
– Ja jau tas būtu tik viegli, tad kāpēc tu pats sev tādu neuztaisi? Pats tikai māki kā ieiet games un stundām tur ilgi sēdēt.– Hārdijs nopietnā tonī atteica.
– Kāda jēga šeit lietot latviešu valodu, ja to lasīs arī citi pasaules otrā malā? Ja gribi sēdēt tikai savā mājaslapā, tad Krists speciāli tev tādu uztaisīs. Vai tiesa, Krist? Es jau sen teicu, lai tu met pie malas to vācu valodu un pārej uz angļu. Nu vari kost sev pirkstos. Bet kā mājaslapai un dāvanai tai nav nekādas vainas. Man vismaz patīk.
– Būtu izveidojis labāk kādu action games, citādi kāds labums no šādas mājaslapas.– Lauris negribēja atzīt savu sakāvi un atkorķēja jaunu alus pudeli. Tad, kā gribēdams man iedzelt, piebilda.
– Krists jau to nespēj, kaut arī programmēšana ir viņa pamatdarbs.
Man būtībā bija vienalga ko Lauris tur zem deguna sev buldurē, bet nonievāt manis paveikto citu klātbūtnē? Tas nu gan bija par traku! Mājaslapā bija arī kāda, tikai Pēterim domāta “odziņa”, bet lai atspēlētos Laurim, es nolēmu to parādīt arī pārējiem.
– Nospied uz TESTS, dod pareizu atbildi uz trim jautājumiem angļu valodā un tad tev būs spēlīte ar izģērbšanos un hohmām*. Ja kļūdīsies, tad katrā jaunā piegājienā būs trīs jauni jautājumi…– es nepaspēju pabeigt.
Attaisījis jaunu logu Lauris iegāja netā. Ievadījis www.porno.hard.uk.com un nospiedis taustiņu Enter, pieplaka pie monitora. Pārējie ar neslēptu interesi gaidīja atveramies vēl neredzētu izpriecu lapu.
– Mums te vairs nav ko darīt, visi ir galīgā ķēmā. Krist. Ienāc manā istabā, es gribu tev ko svarīgu pateikt.– Pēteris iečukstēja ausī un iekodās manā auss ļipiņā.
– Labi ej pirmais, es tev sekošu.– es tikpat klusi atbildēju uzpūsdams karstu elpu viņa kaklam.
Paskatījies uz bagātīgi servēto galdu es paņēmu mazu pipargurķīti un iebāzu to Pēterim mutē, bet otru apēdu pats. Šodien mēs ar Piču dzērām tikai šampānieti, neko stiprāku mēs nevēlējamies. Mēs nevēlējamies sabojāt savus svētkus. Uzdzēris gurķītim šampānieti, es sekoju viņam uz otru istabu. Dāvana sekoja dāvanai.
Mēs abi zinājām, ka četri gorillas sēž lejā uz soliņa un sūc savus aliņus.
Tā gadās.

* * *

– Tu zini, Krist, ka vislabākā dāvana esi tu pats. Jā, es gribu tevi, tevi pašu. Pagājušo reizi tu gribēji mani, tagad es gribu tevi. Es gribu tev sniegt to baudu, ko tu sniedzi man. Es negribu palikt tev parādā.
Aizslēdzis durvis, Pēteris uzreiz ķērās “vērsim pie ragiem” un atpogāja manu virskreklu. Viegli ticis ar to galā, viņš novilka topiņu un pieplaka man pie krūtīm.
– Krist, tu esi pati pilnība, pats sapņu kalngals. Tu pat nezini, kā es tevi mīlu un dievinu. Ak, Krist, kā es tevi gribu! Mēs dāvāsim viens otram sevi, vai ne?– viņš jautāja un pats arī atbildēja.
– Es zinu, ka es tev būšu pirmais. Tās bērnu spēlītes taču neskaitās, jo tā nebija mīlestība! Tev pirmais un vienīgais būšu es. Mēs mīlēsim viens otru, mums vairs nevienu citu nevajadzēs. Aizbrauksim no šejienes, varbūt pat uz ārzemēm, un nebūsim ne no viena atkarīgi. Mīlēsim un piederēsim viens otram mūžīgi. Es zinu, ka arī tu to vēlies.
Viņš veikli novilka manas džinsas un nolika tās uz krēsla. Novilku Pēterim topiņu un noliku to uz krēsla. Piča džinsas kā pogas zaudējušas nokrita pašas no sevīm un viņš no tām vienkārši izgāpa ārā.
– Kaut arī tu esi izcils seksa guru atzīsti tomēr, ka sievietes tomēr nav tas. Ko piemēram tu ieguvi iekārojot manu mammu? Manuprāt tikai un vienīgi naudu. Manī tu atradīsi visu to, ko par nekādu naudu nevar nopirkt – patiesu mīlestību,– viņš novilka pēdējo kas bija man virsū, peldenes ar klipšiem.
Viņš jau bija kails, kā no mātes miesām nācis un skrūvēja vaļā aromātisko eļļu pudelīti. Skurbinošā aromāta apņemti mēs iekritām gultā un maigas rokas ar Ambrozija eļļu, rūpīgi sāka ieziest manu ķermeni.
Piča elpa uzņēma tempu. Manējā arī.
Tā nebija nodevība, vismaz ne no manas puses nē. Inga pati to vēlējās un katrs plūca sev paredzētos augļus. Jaunais, vingrais fauniņa ķermenis sniedza man visu to, ko nespēja dot Kristus vecumu pārkāpusī Ingas miesa. Fauniņš bija daudz labāks un interesantāks nekā viņa māte. Tās bija neaprakstāmas un nesalīdzināmas sajūtas.
Maigas eņģeļa rokas slīdēja pa visu manu ķermeni, sākot no pleciem līdz pat ciskām, un tām sekoja ugunīgas lūpas. Pičs tā iekvēlināja, ka nespēju vairs sevi kontrolēt. Manas rokas un lūpas darbojās pilnīgi neatkarīgi no manis. Tās patstāvīgi atrada vietas kur mācēju sniegt vislielāko baudu mums abiem. Mēs atkal bijām viens vesels. Mūs abus vilināja skaitļa 69 maģija, lielā seksa – Iņ un Jaņ maģija.
Piča debesu vārti* atrada un iesūca sevī manu puisīti. Arī viņa stīvais, vingrais piedēklis* atrada sev piemērotu mājvietu. Mēles strādāja kā sprigulīši, un vakumsūkņi, elpu neatvilkdami, strādāja nepārtraukti. Pētera vīrišķīgais zizlis bija vismaz desmit reizes lielāks par jebkuru brālīti*, bet smaržas, garša un sajūtas bija stipri līdzīgas. Mūs abus pārņēma neaprakstāma salkaisle un ekstāze.
Atlaidis pārkarsušo Pētera puisīti, es iesūcu abus viņa ābolīšus* un maigi tos pabakstīju ar mēli. Es lieliski atcerējos kā izrīkojās Irēna ar manējiem un notikumus neforsēju. Pārsteigumā Pičs pārakmeņojās un nevilšus aizturēja elpu.
Tā viņam bija jauna, vēl nepazīstama tehnika kuru vēl vajadzēja apgūt. Atguvies no pirmā pārsteiguma, Pičs meta uzbrukumā mēli maniem elles vārtus* un pa reizei pārkāpis sliekšni, centās to “uzlauzt”. Sajūta un ekstāze bija pār mēru un es padevos. Es pieprasīju pāris pamiera minūtes.
– Vismaz pagaidām ir neizšķirts. Viens viens mūsu pašu labā. Tu tik tiešām esi meistars! Es nekad nebūtu uzdrošinājies spēlēties ar ābolīšiem kā ar biljarda bumbām. Man vienkārši būtu bail to darīt.– eņģelis man atzinās un atkal iesūca sevī manu puisīti.
– Es arī baidījos pietuvoties šiem vārtiem ar mēli. Es jau arī nezināju, kas ir aiz šī sliekšņa kura nav!– es atzinos viņam un manas lūpas apņēma Pētera zizli līdz pat saknei.
Viņa puisītis agonēja pirmais. Man nekas neatlika kā vien norīt šo debesu dāvanu. Tā bija tumīga, sāļa un bezgaršīga. Arī tā pinte ko atstāju Pičā. Mēs pieņēmām viens otru bez aizspriedumiem. Mēs abi bijām sasnieguši baudas virsotni.
Atslēguši savus vakumsūkņus mēs abi, bez spēka kā pēc kalnu gāzšanas, izlaidāmies viens blakus otram. Pičs sabužināja manus matus un pievilka manu galvu sev klāt. Iezīdies manā auss ļipiņā un brīdi to patracinājis, viņš piekļāva savas lūpas manējām. Spēle turpinājās non stop režīmā. No skūpstā slēgtām lūpām nevarēja atrauties, pat ja mums būtu tāda vēlme. Ne man, ne viņam tādas protams nebija. Vismaz pašlaik... and for ever*.
– Tagad es gribu saņemt savu dāvanu,– pēc brīža teica Pičs un, jutu, kā viņa rokas sāka maigi, bet neatlaidīgi griezt pret sevi manu dark side of the moon*.
Es nepretojos, biju rīcībnespējīgs kā nohipnotizēts trusītis. Viss bija Pētera rokās. Viņš bija Vissaugstākais. Viņš bija GURU. Viņš protams to zināja.
– Tas bija galapunkts. Atpakaļceļa vairs nebija. Tas bija Galapunkts. Šeit krustojās visas pasaules lielceļi…*
Gaisā pavīdēja pazīstama smarža. Tā mani saviļņoja un puisītis no jauna modās gaidot patīkamus piedzīvojumus. Pētera rokas paplēta manas kājas un vidējais pirksts ar vēsu lubrikantu iebraucis manos elles vārtos. Ar ātrām mērķtiecīgām kustībām viņš izraisīja neaprakstāmas ķermeņa trīsas, tā ka uz brīdi man pat aizrāvās elpa. Katrs pieskāriens izsauca orgasma vilni un es, elpu aizsturējis centos apspiest kaisles vaidus.
– Ārprāts, Pič! Es nespēju vairs to izturēt!– es histēriski iesmējos, cīnīdamies pēc elpas.
– Ne tas vien būs, pagaidi!– Pičs iečukstēja ausī un iebāzis atverē vēl otru pirkstu, lēnām riņķveida kustībām centās to paplašināt.
– No sākuma nedaudz patrenēsim muskuļus, lai tu iemācītos tos atslābināt un krampjaini nesarautu slēdzējmuskuļus.– un atverē ielīdēja vēl viens pirksts.
Neskatoties uz smaržīgo, anestezējošo lubrikantu, nedaudz sūrstēja. Bija manāms pieredzes un treniņa trūkums. Es vairs nemācēju atslābināt savus vēdera lejasdaļas muskuļus kā kādreiz.
– Cik skaista ir jaunība un nenāks vairs tā.– galvā uzpeldēja kaut kur dzirdēta dziesma. Tā nebija mana dziesma. Iesildīšanas bija pabeigta.
Ar rokām paplētis manus lielos ābolus*, Pēteris uzmanīgi iegāja manī. Samērā viegli pārvarējis pusi distances, viņš atkāpās un vairākkārt uzbruka no jauna. Arī Pēteris iesildījās. Tad, cieši apķēris manus plecus, viņš iegāja manī līdz galam un pamira. Mums vajadzēja pierast un izdaudīt šo mirkli. Sasprindzinājis un atslābinājis locekli, viņš vairākkārt pieskārās orgasma riekstiņam*. Mans puisītis bija gatavs izšaut savu kārtējo lādiņu. Pēteris ar zobiem satvēra manu auss ļipiņu un sāka to zīžļāt. Viņš novērsa uzmanību no galvenā.
Atkāpies līdz slieksnim, viņš atsāka savus uzbrukumus riekstiņam, ik pa brīžam mainot savu iebrukuma dziļumu un ritmu. Katrs dziļais grūdiens izsauca tādu saldkaisles un eiforijas vilni, kuram es nebiju spējīgs pretoties, pat ja to spētu. Es gulēju kā sastindzis, baidoties dziļāk ievilkt elpu, izjaukt ritmu un zaudēt kaut kripatiņu šī mežonīgā orgasma. Gribējās lai tas turpinātos mūžīgi. Man vairs nesūrstēja, bija patīkams katrs pieskāriens, katra uztvertā kustība.
Apskaidrība atnāca pēkšņi. Mūsu sprigulīši* agonēja vienlaicīgi, sniedzot neaprakstāmu baudu un saldkaisli. Tie šķīrās no sēklas, nekādi nevarēdami apstāties. Pirmajā brīdī jutos kā pārpildīta Electrolux veļasmašīna. Veicis vēl dažas sīkas frikcijas, Pēteris iegāja manī līdz galam un cieši piespiedās riekstiņam. Mans puisītis agonēja kārtējo reizi. Mūsu puisīši bija vienās putās. Mēs gulējām blakus un vērāmies savos atspulgos spoguļgriestos.
Es zināju, ka manā guļamistabā arī drīz tādi būs.
– Happy birthday, Peter!*– es teicu atspulgam griestos. Pēteris apmierināti pasmaidīja. Viņš bija savu panācis un tikko bija atsaiņojis savu dāvanu. Biju apmierināts par tās izvēli. Pēteris, pats par sevi saprotams, arī.
Piesmēķējis cigareti es piecēlos gultā sēdus un sāku ģērbties. Laimīgi un starojoši, mēs kopā atgriezāmies pie pārējiem viesiem.
Hārdijs gurdi pacēla galvu no galda, paskatījās monitorā, tad uz mums un atkal nolūza. Pārējie viesi jau bija aizgājuši. Ar alkoholu apduļķotajām acīm uz mums nolūkojās Lauris. Mūs atpazinis, viņš sniedzās pēc kārtējās alus pudeles. Tā apgāzās un paripoja zem gultas. Rupji nolamājies, viņš paskatījās uz mums. Viņa acīs vīdēja greizsirdība.
Varbūt man tā tikai izlikās.

* * *

– Šo konvertu ar naudu tev sūta mamma. Ņem droši, tas nekož! Viņa zin, ka tu rītā esi brīvs un grib, lai tu rīt pie mums atnāc. Es protams arī gribu to pašu ko viņa.– Pēteris pasniedza man vienu konvertu un piemiedza man ar aci.
– Un šis tavam videokameras fondam no manis, par pagājušo reizi.– viņš pasniedza man otru neaizlīmētu konvertu. Negribīgi paņēmu abus konvertus un ātri pārskaitījis tajos esošo naudu, es pasniedzu viņam tos atpakaļ.
– Paņem savu un arī mammas naudu. Nopērc sev labu CD pleijeru, tu jau sen to vēlējies. Ja gribi, uzskati to par manu dāvanu tev. Tu jau zini par ko.
– Tik tiešām tu neņemsi naudu, neturi ļaunu prātu par visu notikušo, Krist,?– Pēteris patiesi jutās pārsteigts un samulsis.
– Krist, tu pat nezini, kā es tevi mīlu! Nē, ne jau par CD pleijeru, bet tāpēc, ka arī tu mani mīli. Vai tiesa, Krist?– apķēries man ap kaklu, viņš spēji piekļāvās manām lūpām un veltīja man kaislīgu skūpstu.
– Rīt, pēc mammas apciemošanas, es tevi uzticami gaidīšu jau gultā, kails un smaržojošs.– atbrīvojis mani no savām spīlēm viņš šķelmīgi pasmaidīja.
– Tev tik izpūruši mati, it kā tu tikko būtu no gultas izkāpis.– viņš piebilda paskatījies uz mani.
– Es arī esmu tikko izskāpis no gultas. Gaidīju tevi, zināju, ka tu noteikti būsi.– nemaz necentos to slēpt un vedu viņu uz virtuvi.
– Zini, Krist, ejam dušā. Man tā tava burbuļvanna ne pārāk patīk. Es tevi ļoti gribu, tu protams mani arī vari dabūt.– atteicies no piedāvātās tējas viņš stūma mani uz vannas istabas pusi.
– Ejam, ūdens vannas istabā jau šalc. Tu visu esi paredzējis jau iepriekš, mans guru. No tevis neko nevar noslēpt, skolotāj.– pa ceļam nometuši kur pagadās drēbes, mēs steidzāmies pretī ūdens valdzinājumam.

* * *

– Palaidni, tu man divreiz piešļāci pilnu muti vienas stundas laikā. Kā tas tev izdodas?– Inga apsedzās ar segu un koķetīgi pajautāja.
– Vai tu esi ievērojis, ka es palieku arvien jaunāka? Tikai tu mani spēj atgriezt pie dzīvības.
Apsēdies turpat uz gultas malas es piesmēķēju Marllboro. Jutos noguris un man nemaz negribējās runāt. Savu Sīzifa* darbu, apmierināt mūžam izsalkušo Ingu, es biju padarījis godam un savās domās, ar sirdi un dvēseli, jau atrados Pētera apskāvienos.
– Pēteris pēc savas dzimšanas dienas ir kļuvis par brīnumbērnu. Viņā it kā būtu ieplūdusi jauna dzīvības sula. Bez manas teikšanas viņš visu mājās apdara.– arī Inga domāja par viņu un negribēja vēl mani laist vaļā. Vienreiz nedēļā ar mani pārgulēt un izrunāties viņai bija par maz.
– Viņš ir pārvērties uz labo pusi. Es esmu ļoti apmierināta.– iekārtojusies ērtāk plašajā gultā, viņa nožāvājās un izstaipījās.
– Es tūlīt pat iešu gulēt. Rīt septiņos, lūdzu, pamodini mani. Domē ir ļoti svarīga sēde, nedrīkstu nokavēt.– pirms gulēt iešanas viņa sniedza man pēdējos norādījumus un sāka uzklāt sejai naktskrēmu.
– Tu droši vari iet pie Pētera. Nekavejies, viņš tevi laikam jau ļoti nepacietīgi gaida savā istabā.
Iedevis Ingai saldu atvadu buču, es devos uz vannas istabu kur Piča sarūpēts jau tecēja siltais ūdens.
Smarža vannas istabā ziņoja, ka Pēteris tik tikko ieritinājies baltos, smaržīgos palagos jau gaidīja mani. Mana oža nekad mani nepievīla. Mūsu valoda bija ķermeņa smaržu valoda, tā runāja vairāk nekā kāds dažreiz spēj pateikt ar vārdiem. Saņēmis ūdens veldzinošo svētību, kails un atguvis spēkus, es steidzos uz Piča istabu.
Viesistabā uz dīvāna sēdēja nez no kurienes uzradies Lauris. Viņš paskatījās uz manu stāvpuisīti ar visai ieinteresētu skatienu. Alkohola aizplīvurotajās acīs pavīdēja kaut kas ļaunu vēstījošs. Šķita, ka viņā mostas atklāta iekāre. Apmulsis no Laura nākošiem fluīdiem, es ātrā gaitā pagāju viņam garām.
Pavadījis mani ar smagu skatienu, viņš ar somu dunci turpināja tīrīt savus netīros nagus.
Es jutos kā ne savā ādā, krūtīs un plecos parādījās neizprotama smaguma sajūta. Aizvēris durvis es apsēdos uz gultas blakus Pēterim.
– Klau, Pičuk! Lauris tā savādi uz mani noskatījās, nu gluži kā greizsirdīgs bullis. Ceru, ka viņš vēl nekā nezina par mūsu seksuālajām attiecībām. Varbūt es tomēr vēl kaut ko līdz galam nezinu.– un atspiedies ar muguru pret sienu es paskatījos viņam tieši acīs. Viņš kādu brīdi saspringti klusēja.
– To, ka man patīk zēni, ka mēs ar Edžu mīlējāmies, viņš protams zin. Tu saki greizsirdīgs?– viņš domīgs nosēdās un ieņēma lotosa pozu pavilcis zem sevis kājas.
– Vai tiešām tu neievēroji to rētu mīlēdamies ar mani? Piedod, es negribēju tev par to stāstīt, baidījos tevi zaudēt. Baidījos, ka tu nepieņemsi un atgrūdīsi mani.– Pēteris kļuva ļoti nopietns un vēl zemāk nodūra galvu.
– Pēc tā gadījuma gandrīz pirms trīs gadiem, Lauris man nav vairs pat piedūries. Es neredzu nekāda iemesla no viņa baidīties. Viņam gan ir iemesls baidīties par man nodarīto.– Pēteris runāja lēni, it kā ar grūtībām piemeklēdams vārdus. Viņš gribēja mani nomierināt un tas viņam nenācās viegli.
– Laurim tad jau bija 16 gadu. Pēc dzimšanas dienas svinēšanas viņš ienāca manā istabā un, piedraudot ar nazi, mani izvaroja. Ja viņam nebūtu tik milzīgs loceklis un es nebūtu ļoti izmisīgi pretojies, varbūt nekas arī nebūtu noticis. Viņš traumēja mani un es nokļuvu slimnīcā.– Pēteris stāstīja to, ko zināja tikai daži cilvēki. Tas bija liels ģimenes noslēpums un goda lieta.
– Ja tēvs būtu bijis mājās, viņš Lauri būtu nositis kā traku suni. Kaut arī tēvs ar mammu jau bija šķīries, viņš vēl dzīvoja šeit. Viņš bija darbā, bet mamma bija izgājusi burtiski uz stundu, kad tas viss notika. Kad viņa atgriezās, Lauris bija aizbēdzis, bet es noasiņojis gulēju bezsamaņā. Pēc operācijas 4 dienas biju reanimācijā, gandrīz vai atdevu galus. Pēc tam, kamēr viss kārtīgi sadzija, baroja caur vēnu ar glukosi un šķidrām putriņām. – Pēteris papurināja galvu kā censdamies aizdzīt jau daļēji aizmirsto savas dzīves murgaināko daļu.
– Beigsim par to runāt, okay! Dažreiz Laurim pēc kārtīgas dzeršanas uznāk melnie, bet gan jau viss būs labi. Viņš taču neriskēs kaut ko tādu atkārtot vēlreiz. Viņš ļoti baidās no cietuma.– viņš mani mierināja.
Jutu, ka izstāstot rūpīgi slēpto notikumu, Pēterim no pleciem novēlies liels smagums. Viņš burtiski pārvērtās un kļuva par to pašu nebēdnīgo fauniņu, kādu līdz šim biju viņu pazinis. Apskāvis un iedevis man ugunīgu skūpstu, viņš iečukstēja ausī.
– Nāc, es tevi gribu tūlīt pat, nelaupīsim sev nevienu laimes brīdi. Ejam uzreiz uz dark side of the moon,– un Pičs ātri apmetās uz vēdera.
Vēl pēc neīsa brīža viņš jau bija ieņēmis mani visu līdz saknei. Kā vienmēr.
– Un tagad es tevi paņemšu priekšā manu eņģeli,– saldi ausī iečukstēja Pičs un iedeva kaisles pilnu skūpstu. Tas reibināja kā dzirkstošs šampānietis un, man nekas cits neatlikās kā ieņemt Piča iesildīto vietiņu. Patramdījis manus vārtu sargus ar lubrikantā apņemto pirkstu, Pēteris drošu roku tajos ievadīja savu uzkarsušo līdz baltkvēlei locekli. Tas viegli ieslīdēja vārtrūmē un lika baudā notrīsēt katrai mana ķermeņa šūnai.
Septītā Pētera ieņemšana sevī neradīja saspringuma sajūtu. Biju iemācījies atslābināties un uztvert dzīvi filozofiski, visā tās krāšņumā. Mūsu tēraudcietie puisīši kā uzlādēti lielgabali, bija gatavi izšaut savu lādiņu jebkurā brīdī. Orgasms tuvojās augstākajam punktam. Pēc brīža kulminācija sasniedza virsotni un savus lielgabalus mēs izšāvām vienlaicīgi.
Dziļi elpodams, un atstājis savu puisīti manā vārtrūmē, Pēteris noguris, bet ļoti apmierināts iezīdās manā kaklā kā mazs vampīriņš, lai atstātu tur savu kārtējo pateicības skūpstu un zīmogu. Viņš mani aprakstīja gluži kā Gūtmaņa alu Siguldā.
Pār mums abiem nolaidās melna, draudus vēstoša ēna. Aizsedzot ar sevi no blakus istabas nākošo žilbinošo gaismu, atvērtajās durvīs stāvēja melnas iekāres pārņemts briesmonis.
– Un tagad es tevi paņemšu priekšā mans eņģeli,– atskanēja pērkondimdoša Laura balss no kuras mēs abi nevilšus sarāvamies. Ēna sakustējās un es ar visu savu ķermeni sajutu katru Pēterim no augšas doto triecienu un tiem sekojošos vaidus. Pēteris iekunkstējās un viņa ķermenis atslāba kā lupatu lelle. Siltas un lipīgas tērcītes pilēja uz maniem sāniem gaisā izplatot sāļu asins smaržu. Nogrūdis no manis Pēteri blakus gultā, man virsū ar visu svaru uzgūlās Lauris. Pie kakla cieši un sāpīgi piespiedās ass somu duncis.
– Tagad es tevi paņemšu priekšā, Krist! Tev noteikti tas iepatiksies. Es tevi paņemšu pa savam.– piedraudēja Lauris un starp manam paplēstajām kājām jau ceļu meklēja zvērs.
– Lai mazāk sāpētu, vari iekosties spilvenā. Ja dzirdēšu kaut vienu skaņu, apklusināšu tevi uz visiem laikiem! Kļūsi par svēto mocekli, skaistulīt.
No zvērīgā locekļa trieciena kājstarpē un sāpēm, es zaudēju samaņu.

* * *

Miegā mēģināju pagriezties uz kreisajiem sāniem un, pievilkt zem sevis kājas, bet man tas neizdevās. Mēģināju vēlreiz, bet nekas neizdevās, rokas un kājas bija kā saslēgtas ar rokudzelžiem un neļāva man to izdarīt. Likās, ka uz muguras esmu nogulējis lielāko sava mūža daļu. Neciešami gribējās pagriezties, bet rokas un kājas kā pielēmētas nekustējās ne no vietas. Neizpratnē pavēru acis un palūkojos apkārt.
Kails, kā no mātes miesām nācis, es gulēju augstā gultā ar gultas malai piesietām rokām un kājām. Labās rokas vēnā bija iedurta adata un tajā, pa lokanu plastmasas caurulīti no statīvam pievienota maisiņa, pilēja kaut kāds sarkans šķidrums. Krūšu labajā pusē un uz kakla bija uzlīmēti vairāki marles taisnstūri. Sprīdi zem atslēgas kaula, no manām krūtīm iznāca plastmasas caurulīte, kas bija pievienota stikla pudeli uz grīdas.
Ieelpojot un izelpojot varēja dzirdēt, kā pudelē kaut kas sāk burbuļot. Manu degunu un muti nosedza caurspīdīga plastmasas maska, un no tai pievienotās caurulītes šņācot ieplūda kaut kas bez garšas un smaržas. Mēģināju ievilkt dziļāk elpu, bet tūlīt pat, krūtīs zem plāksteriem, kāds it kā iedūra ar nazi. Arī pats dziļāk ievilktais gaisa malks reibināja.
Pametu skatu sev visapkārt. Tieši pretī man, arī gluži kails, gulēja mana vecuma čalis ar lielu metamo. Viņā jautās kaut kas pazīstams, bet man galva nestrādāja un es nespēju atcerēties kur viņu jau biju redzējis. Viņam plaukstu virspusē biju pievienota tāda paša sistēma kā man. Rokas no plaukstām līdz pat locītavām bija apsaitētas ar marli, bet uz vēdera ar leikoplāksteru piestiprināts, taisnstūra marles pārsējs. Blakus gultā kaila gulēja jauna piecpadsmit–sešpadsmit gadīga meitene. Ķermenis ar vingrajām līnijām un izciļņiem, citreiz būtu izsaukuši zināmu manu un ne tikai manu ieinteresētību, tomēr tās pašlaik absolūti nebija.
Viņa bija dzeltenīgā pelēka. Un ne jau tāpēc, ka viņa būtu ķīniete. Viņa bija vienkārši narkomāne. To varēja redzēt pēc zilumiem un sadurstītajām vēnām. Tādas nebija manā stilā.
No man pa kreisi, kails, tāpat kā visi šinī istabā, gulēja Pičs. No pārsteiguma ievilku dziļāk elpu un gar acīm nogriezās krāsainu zvaigznīšu virpulis. No redzētā un drausmīgām sāpēm krūtīs es atslēdzos.
Es atgriezos savos pirmsākumos. Nebūtībā.
– Cilvēka dzimuma turpināšana tobrīd nebija galvenais.
– Viņu dzimumlocekļi bija sarāvusies un sēklinieki – ievilkti uz iekšu.

* * *

– Pēc tā izvarošanas gadījuma Lauris mani vairs neaiztika. Kad es sāku interesēties par seksu un dzimumattiecībām, katru kas nāca pie manis ciemos, viņš centās pavedināt.– tālumā dzirdēju Pētera balsi. Nevarēju un negribēju atvērt acis, lai pārliecinātos, ka runātājs tiešām ir viņš.
– Vispār Lauris neieredz mani, arī manus un mammas draugus.– atvilcis elpu Pēteris lēnām turpināja, laiku pa laikam ieklepodamies.
– Krists nāca tikai pie manas mammas. Es nezinu, kas brālim todien bija uznācis. Viņš sagaidīja Kristu iznākot no vannas istabas un piedraudot ar nazi lika iet tam uz manu istabu. Kad viņi abi ienāca, viņš lika man nogulties uz vēdera, bet Kristam uzgulties man virsū.
– “Pieņem sevī Kristu. Lai svētīts top tavs vārds, āmen!”– viņš teica.
Pie gultas pienāca medmāsiņa un paskatījās uzstādītajos monitoros. Ielikusi visiem istabā esošiem padusēs termometrus, viņa izgāja ārā. Izmeklētāja Pēteri nesteidzināja un visu rūpīgi ieprotokolēja savos papīros. Viņai laika bija pietiekoši.
– Mums nācās pakļauties, jo Lauris draudēja ar nazi. Krists iegāja manī piespiedu kārtā, ar nazi pie rīkles. Kad viņš beidza, man tas pats bija jāizdara Kristam. Kad to nespēju, Lauris iesaucās.
– “Es gan to varu izdarīt!”– viņš iedūra man vairākas reizes ar nazi un es vairāk neko neatceros. Tikai milzīgas sāpes un necaurejamu tumsu.
– Interesanti, kāpēc viņš to visu darīja? Vai tev ar vēl kādu puisi ir bijuši līdzīgi sakari, ja neskaita Kristu? Runā droši, mūs neviens nedzird. Viss ko teiksi, paliks starp mums, es pat to nepierakstīšu.– viņa turpināja tincināt Pēteri. Klusībā pie sevis lūdzu Dievu, lai Pičs vispār atteiktos runāt par šādām tēmām.
– Nē, nekad nav bijuši. Pēc tā gadījuma, kad Lauris mani izvaroja, man no seksa ir paniski bail, pat ar meitenēm.
Šķiet Dievs bija uzklausījis manu lūgumu, bet varbūt Pičs stāstīja tikai baltu patiesību.
– Tad jau tu protams neredzēji kā Lauris mēģināja izdarīt pašnāvību, pārgriežot roku vēnas un iedurot vēderā. Taisni brīnums, kā tava māte paspēja jums atsaukt ātro palīdzību un visus jūs izglābt.– piecēlusies viņa piegāja paskatījusies pie pretējās sienas gulošo. Paklausījusies viņa murmināšanā, viņa atkal nosēdās krēslā pie manas un Pētera gultas.
– Laura stāvoklis diemžēl vēl ir kritisks. Ja viņš izķepurosies, tad noteikti būs tiesu ekspertīze. Vai tiešām tu Pēteri neko vairāk neatceries?
– Nē. Vakar nācis pie samaņas, es vēl nobrīnījos, ka mēs visi trīs – Krists, Lauris un es, guļam slimnīcā. Es dzirdēju, ka Lauris runā par kaut kādu piedošanu un pestīšanu caur seksu, tāpēc arī pamodos.
Pēteris neatbildēja uz viņas jautājumu un es viņu pilnīgi sapratu. Es arī negribētu runāt par to, lai nejauši nepateiktu ko lieku. Pagaidām tas viņam lieliski izdevās.
– Viņš kā sajucis visu laiku pieprasa iecelt viņu par visu vīriešu pasaules valdnieku, laikam ir nojūdzies.– Pēteris teica izdzirdis kārtējo Laura tirādi par pestīšanu. Izmeklētāja kā piekrītot pamāja ar galvu.
– Lauris pirmais no jums trijiem atguva samaņu, tad tu, vēl jāgaida kad pie samaņas nāks Krists. Neizskatās, ka Lauris tēlotu, bet to visu lai noskaidro tiesu ekspertīze. Tas ir viņas, ne manā kompetencē.– viņa domīgi noteica, it kā runādamies pati ar sevi.
– Pagaidām šinī krimināllietā ir tikai tavas un tavas mammas liecības. Būs jāgaida, kad liecības varēs sniegt Krists un, cerams arī Lauris.
Sakārtojusi mapē pierakstīto liecību, viņa piecēlās un palūkojās uz mums visiem.
– Ceru, ka tu Pēteri, neko neesi samelojis. Nu, labi zēni, veseļojieties ātrāk. Uz redzēšanos.– un izmeklētāja savās augspapēžu kurpēs atstāja reanimācijas palātu.
No pretējās istabas puses atkal varēja dzirdēt Laura sludināšanu. Mani tā galīgi neinteresēja.
– Krist, vai tu dzirdi mani, es jūtu, ka tu mani dzirdi. Klausies uzmanīgi es ko teikšu. Mums visiem jābūt vienotiem, lai nebūtu nepatikšanas. Mamma jau to saprata.– Pēteris pārliecies pāri gultas malai satvēra manu roku.
– Uzklausi mani, Krist. Mani tikko par mums visiem izjautāja izmeklētāja. Tev ir jāsaka tieši tas pats, ko teicu es. Klausies uzmanīgi un atceries…– es neko nespēju Pičukam atbildēt, es ieslīgu nebūtības bezdibenī.
Viņš grib, bet es nevaru.
– Tā gadās,– teiktu Pičs.

* * *

– Labi, lai būtu tā, kā tu saki. Jums pret Lauri viss pārāk labi saskan, it kā jūs visi trīs būtu sarunājuši. Māsiņ, vai viņi nav savā starpā runājuši?– māsiņa pienāca klāt un kaut ko iečukstēja viņai ausī.
– Ak, tikai pirms trim stundām nāca pie samaņas. Paldies māsiņ.– izmeklētāja kluva domīga.
Istabā ienāca sanitāri un sāka atsiet Lauri. Palīdzējuši viņam piecelties sēdus, viņi to apģērba. Lauris šķiet nesaprata kas ar viņu notiek, kur viņš vispār atrodas. Varbūt viņš tikai meistarīgi tēloja – viņam viss bija vienaldzīgs. Turpinot savus pātarus par seksa valdnieku, viņš tā arī no mums neatsveicinājies sanitāra pavadībā izgāja no istabas. Izmeklētāja salika papīrus mapītē.
– Uz redzēšanos zēni. Vēl ar jums vēl protams tiksimies. Izskatās, ka Lauris savu liecību kādu laiku dot nespēs. Ja viņš tiešām netēlo, viņš ir bīstams pat piesiets.– viņa gatavojās uz promiešanu.
– Veseļojieties, zēni. Jūs izkatāties jau daudz labāk un liekas viens ar otru saderat.– viņa nedaudz samulsa no pašas teiktā, noklepojās un tad turpināja,– es gribēju teikt, ka jums pat ir viena asins grupa un rēzus faktors – “0 Rh-“. Jūs varētu būt brāļi. Jūs viens otru papildināt, pat nenojaušot cik ļoti.– viņa nosarka arvien vairāk un vairāk.
– Veseļojieties un ne par ko neuztraucieties. Vēlāk pie jums atnāks psihoterapeits,– izmeklētāja raiti klibinādama ar augstpapēžu kurpēm, ātri atstāja intensīvo palātu.
Mēs abi ar Piču saskatījāmies un uzsmaidījām viens otram.
– Paldies tev, Krist, Tu mūs visus trīs izglābi. Kā tu zināji ko teikt?– Pēteris pasniedza man savu roku un es cieši to saspiedis pēc tam ilgi vēl nelaidu vaļā.
– Paldies tev, Pič! Ja tevis nebūtu, es nezinātu ko teikt.– es viņam atzinos. Es tiešām nezināju ko teikt, bet vadījos pēc intuīcijas.
– Es nosapņoju, ka izmeklētāja pratina tevi, šeit man blakus, un es atkārtoju tikai to, ko biju dzirdējis un kas likās pareizi. Protams es stāstīju to, ko varēju zināt tikai es viens pats. Tāpat kā tu to darīji.– es atvilku elpu. No garās runāšanas sāku jau nogurt. Es paskatījos uz Piču un pasmaidīju.
– Baigi gribas uzsmēķēt.– es izteicu savu lielāko šī brīža vēlmi. Gandrīz piecas diennaktis bez smēķa zobos, tas nu bija par traku. Un vēl piesaistīts pie gultas kā tāds Jēzuliņš pie krusta.
– Šeit intensīvajā smēķēt nedrīkst, pat celties ne, pat pačurāt nedrīkst. Mums te sabāzti visādi katetri, lai viss liekais notek. Veļu maina divreiz diennaktī, bet tie striķi, pie kājām un rokām, lai pa miegam vai bezsamaņā, neizrautu sistēmas un visus tos piestiprinātos vadus.– Pēteris man sāka visu skaidrot kā “profesionāls” slimnieks. Viņš reanimācijā bija jau otro reizi.
– Kā tikko viens nokrīt, tā uzreiz atskrien vesela brigāde medmāsu ar ārstu priekšgalā. Naktī, kad ārsts aizies pagulēt, varēsim uzsmēķēt pa cigaretei, gan jau medmāsa atļaus. Nebaidies, tev tūlīt atsies tās roku un kāju saites. Ja jau var ņemt liecības, tad...– viņš nožāvājās un ar plaukstu izberzēja acis.
– Vismaz man tās vien ātri atsēja. Labi, Krist, parunāsim vēlāk vai naktī. Es esmu noguris, miegu ciet.– neatlaidis vaļā manu roku Pēteris tā arī puspagriezienā pret mani aizmiga.
Kastaņbrūnie mati izcēla Pētera sejas bālumu, bet nespēja atņemt tam eņģeļa burvību. Skatīdamies uz Pičuku, pats nemanīju kā aizmigu. Arī mani bija nogurdinājusi saruna ar izmeklētāju.

* * *

Slimnīcā mēs ar Piču nogulējam gandrīz veselu mēnesi. Es nedaudz ilgāk, jo radās komplikācijas. Mēs bijām vienā palātā, spēlējam šahu un kārtis, skatījāmies no mājas atnesto televizoru, gan DVD filmas. Ja neskaita pārsiešanas, tad visu pārējo daudz maz vēl varēja pieciest. Dažbrīd mums pat bija velnišķīgi jautri. Slimnīcā mūs bieži apciemoja gan Inga, gan Irēna. Kā sarunājušas viņas nāca tā, lai viena otru nesastaptu.
Parasti viņām tas izdevās tomēr pārmaiņas brieda. Irēna, kā man šķiet, mērķē uz Piču, un nākotnē, mūsu abu ar Piču nākotnē, kā rādās, būs radikālas pārmaiņas.
Mēs to uzzinājām gluži nejauši noklausoties sarunu, kad Inga ar Irēnu saskrējās blakus tualetei. Mēs tieši tobrīd ar Piču tur smēķējām. Tobrīd domāju, ka viens vai divi gadi mums vēl rezervē būs tomēr es tomēr kļūdījos.
– Cik un kam tu samaksāji, lai Krists piedalītos šajā “zilo” ballītē?– Irēna bija nikna kā fūrija.
– Es iekāroju tikai Kristu, piedod, ja vari.– Inga taisnojās tik klusu un pakļāvīgi kā trusītis anakondas priekšā. Es zināju, ka viņai nenāksies viegli.
– Tātad Kristu, tikai vēlāk, iekāroja Pičs? Un vēl nedaudz vēlāk tas izvirtulis Lauris, kas izvaroja pat miesīgo savu brāli?– Irēna knapi valdīdama savas dusmas pavaicāja,– Vai es tavuprāt esmu muļķe?
– Nē neesi, bet tā tik tiešām patiesībā arī bija. Es neko tur nevarēju padarīt.– viņa taisnojās un aizstāvējās kā vien varēja no Irēnas uzbrukumiem.
– Tā nav tiesa,– pievilcis mani sev cieši klāt Pēteris iečukstēja man ausī.– Viņa melo, jo visu patiesību līdz galam nezina. Es tevi ļoti iekāroju un tevi arī saņēmu. Vai man tev tas būtu jāstāsta, Skolotāj?
– Tu zini, cik man maksāja Kristu izskolot, apģērbt, iekārtot labā darbā, un cik man vēl izmaksās viņa ārstēšana? Tu zini cik un kam nācās maksāt, lai novērstu visas šis baumas gejiem?– Irēna bija tīri praktiska.
Lai gan naudas Irēnai bija kā spaļu, skaitīt viņa tos prata un nelabprāt no tās šķīrās, ja vien tas viņai tuvākā vai tālākā nākotnē nesolīja pamatīgas dividendes.– Es negribu zaudēt savu lolojumu. Kas man to visu kompensēs?
– Neuztraucies mīļā, es visu kompensēšu, ne jau pirmo dienu esam pazīstamas.– Inga ar uzsvaru teica un nolaida skatienu. Viņai no Irēnas bija bal.
– Tur jau ir tā lieta, ka no pirmo. Krists arī nav pirmais ko tu man centies pārvilināt pie sevis, man nesamaksājot ne graša.– Irēna pavilka svītru sarunai.
Es sarāvos kā sitienu ar pātagu saņēmis, vismaz man tas bija jaunums. Negribējās ticēt, ka es Irēnai neesmu vienīgais darba instruments. Tomēr runa gāja par žigolo – tātad arī par mani. Galvā ātri pārskatīju savu un Irēnas Curriculum Vitae*.
Tas bija nevainojams, vismaz manējais noteikti. Tiesa gan, viens pieturas punkts bija. Pavasarī, kad lezbiešu pāra Alises un Antras medusmēnesī biju viņu bodyquard’s* uzzināju daudz ko jaunu par sevi un Irēnu. Toreiz nācās ievērot neplānotu celibātu*. Antra, ar kuru savulaik mācījāmies vienā klasē, toreiz atvēra man acis.
Kā vēlāk izrādījās, Irēna mani bija nolūkojusi vēl pirms vidusskolas un nošķīrusi no Antras. Irēnai toreiz sanāca brāķis, jo plānojot manu žigolo karjēru, Irēna negribēti Antru novērsa no vīriešiem un padarīja par lezbieti. To visu atceroties, es tiešām nebrīnītos, ja es nebūtu viņas vienīgais žigolo. Tiesa, tas šobrīd nav aktuāli. Man blakus bija Pēteris. (Sk. stāstu “Paralēlās pasaules”.)
– Tas tiesa, es viņu iekāroju, bet es nezināju, ka viņš ir tavējais boy-friends*. Patiesi, Dieva vārds, Irēna. Es zvēru!– Inga zvērēja nebīdamās Dieva dusmu. Viņa, protams, bija ateiste un ticēja tikai naudai, baudai un varai.
– Ja gribi, tu viņu vari no manis pārpirkt. Pieci stabi* un viņš būs tavējais.– Irēna nosauca savu cenu. Viņa kā rādās bija ar mieru piekāpties. Iespējams, ka viņa tikai zondēja Ingas finansiālās iespējas.
– Es zinu Irēn, es visu nokārtošu, ka pienākas. Kaut tikai Pičs… Un Krists arī, protams…– viņa saminstinājās. Beidzamos vārdus viņa burtiski norija un mēs tos nedzirdējām – tik klusi tie bija. Mēs stāvējām un saspringti ieklausījāmies.
– Vai nebūs labi? Tu būsi tikai mans, un es tikai tavs. Mammai tur vairs nebūs nekādas teikšanas.– Pičs komentēja dzirdēto sarunu.
– Es tevi gribu, tūlīt pat. Ak, piedod, mani gan tu vari gribēt. Pamīlēties mēs varam arī tāpat.– mēs saskūpstījāmies.
– Zini ko, Krist, uz palātu iesim roku rokā, lai viņas domā ko grib! Vai ne, mans lielais guru?– es neļāvu viņam runāt un aizspiedu lūpas ar skūpstu.
– Saņem buču, gudrīti. Protams, ka iesim kopā.– es atbildēju un pieliku pie izstieptajām lūpām rādītājpirkstu. Es gribēju dzirdēt visu sarunu līdz galam.
– Es negribu, ka mūs kāds nejauši noklausās. Gan visu nokārtosim pie manis mājās. Būs labi gan Kristam, gan Pēterim, neuztraucies.– Irēna vairs neatgādināja saniknotu furiju un pārstāja mest zibeņus.
– Tu jau sen netiec galā ar Pēteri. Es viņu tā izmācī…– Irēna iesāka.
Garām, skaļi grabinot traukus un kastroļus, aizbrauca sanitāres stumtie ratiņi ar ēdienu. Vairs nekā nevarēja dzirdēt. Nodzēsuši cigaretes mēs devāmies pusdienās.

* * *

Pēc Pētera uz slimnīcu atbrauca Irēna. Noskūpstījusi mani, viņa tādu pašu, daudz kaislīgāku skūpstu, veltīja Pičam. Viņš spirinājās pretīm visādi cenšoties izlocīties no viņas juteklīgajiem apskāvieniem. Telepātiski dzirdēju viņa lūgumu palīdzēt, bet es nespēju.
Viņam riebās sievietes.
Arī man tās sāka riebties. Vismaz dažas no tām noteikti.
Sāji pasmaidījis, ar acu skatienu taisnojos Pētera priekšā. Viņš mani saprata. Pēteris zināja, ka esmu pārdots viņa mātei, viņš turpretīm atdots Irēnai. Change of change*.
Pēteris domāja, ka es biju Ingas dāvana viņam dzimšanas dienā un kļūdījās. Ne tikai viņš viens. Kļūdījās Irēna. Un arī Inese kļūdījās.
Inese klūdījās pat divkārt un palika pie sasistas siles. Viņa pārdeva savu dēlu Pēteri, jo nespēja cīnīties ar Irēnu. Viņas abas savukārt nespēja cīnīties ar mani, nedz arī mani nopirkt, padarīt par savu īpašumu. Es neesmu dzimtscilvēks!
Pēc Pētera pārdošanas, jeb naturālās apmaiņas es pilnīgi piederēju sev. Es beidzot biju pilnīgi  brīvs – brīvs kā putns debesīs.
– Kas notika ar Lauri?– jūs droši vien gribat jautāt.
Lauris pa ceļam uz slimnīcu mašīnā uzsāka kautiņu. Attaisījis vaļā kreisās puses durvis, viņš izlēca no mašīnas un pakļuva zem kāda mācītāja automabīļa riteņiem. Viņš paspēja visiem palūgt piedošanu par saviem grēkiem šaisaulē un, saņēmis Dieva svētību no mācītāja, nekavējoties atstāja šo samaitāto, Dieva pamesto pasauli.
– Ellē ir silta, bet grūta dzīve. Mēs ar Pēteri piedevām Laurim, jo mēs taču visi dzīvojam stikla namā.
Atrā palīdzība, kā jau tas pierasts, nokavēja.
Arī tā gadās.
– Bet kur tad galu galā palika Edgars?– jums gribās zināt pēc iespējas vairāk.
Edžiņš vizinās ar man dāvāto Renault un strādā pie Irēnas divos darbos. Strādā kā viņas šoferis pilsētas domē, bet pārējā laikā apgūst žigolo profesiju. Tiesa, ar sievietēm viņam galīgi neveicās, bet Irēna atrada pielietojumu viņa nosliecēm. Tagad Edgars ir viņas slepenais ierocis un viņa to prasmīgi pielieto. Kā mani kādreiz...
– Un tu pats ko dari un dzīvo?– jūs jautāsiet.
Žigolo universitāti biju pabeidzis, praksi atstrādājis, tāpēc nolēmu šo darbu uzteikt. Gribēju iegūt augstāko izglītību LU, tāpēc trīs mēnešus pēc iznākšanas no slimnīcas es samainīju dzīvokli uz Rīgu. Atvadīties un pārvākties palīdzēt bija aicināti gan radi, gan draugi, gan darba kolēģi. Man liekas, ka nav jums jāstāsta kas sekoja tālāk. Sķiet, ka varu pat neminēt.
Jā, vienīgais kas palīdzēja pārcelties uz Rīgu, neviena nesaukts un neaicināts, bija mans Pičuks. Pilnā vārdā – Pēteris.
Arī pēdējā buča, protams, bija no viņa.
Tā negadās, tā tam ir jābūt.
For ever…

`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````
Paskaidrojumi:
*1– Mercedes, *2 – dome, *3 – labi, *4 – aiz robežas, *5 – liķieris “Moka”, *5 – kaunuma apmatojums, *6 – grims, *7 – labi, *8 – Ls 10, *9 – Creedens Claiwater Revaivel, *10 – rok izpildītāji, *11 – slaveni seksologi, *12 – slavens šnabis, *13 – burvīgi, *14 – seju pret seju, *15, 17, 26, 27, 30 – mīļvārdiņš, *16 – turpinājums sekos, *18 – slavenas šķiltavas, *19 – viskijs, *20 – divi vienā, *21 – internets, *22 – interaktīvās datorspēles, *23 – jokiem, *24 – sk. sengr. mitol., *25 – sievišķais un vīrišķais, *28 – mūžīgi, *29 –mēness tumšo pusi, *31 – Sveicu dzimšanasdienā, Pēter!, *32 – sk. sengr. mitol., *33 – CV, *34 – miesassargs, *35 – atturība, *36 – draugs, *37– tūkstoši, *38 –apmaiņa.
`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````

Komentāri (2)

S_cuuka 17. augustā, 2008.g.  
 0 0
  Ka vispa ko tadu var izlasit??
  Man kko acis parak atri sak sapet....
Līdzīgie blogi


Reģistrācija Aizmirsu paroli

munkss (34)

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system