ŽIGOLO
dienasgrāmatu fragmenti

Veltīts Lielai Seksa Brālībai.
Love not to live, but live to love.
Uzmanību: stāsti satur pornogrāfiska un s/m rakstura ainas.

Lielais eksāmens

Kā ļaunais enģelis es tīši
Vēl tavā gultā atgriezīšos
Un slīdēsim bez trokšņa tā
Ar pusnakts ēnu divatā
Šarls Bodlērs

Pārlapojot Krista dienasgrāmatu, nejauši uzgāju to otro robežstabiņu, kas būtiski ietekmēja viņa tālāko likteni ceļā uz žigolo profesiju. Būtībā runa ir par žigolo skolu vairāku gadu garumā, ko Krists pats vēl neapzinājās. Robežstabi un, vēl ne viena vien dzīves universitāte, bet par to citreiz. Šoreiz, žigolo skola – pirmie apzinātie soļi, puni, un panākumi. MM.

* * *

– Krist, ja tu zinātu cik man šodien labs noskaņojums. Gribas pļāpāt, iedzert kafiju. Sastādi man kompāniju,– un gandrīz 40-gadīga Rubensa Afrodīte nebēdnīgi iedunkāja mani sānos.
– Es zinu labu vietiņu. Braucam? Mājās arī aizvedīšu,– un melni lakotās Jeep Cherockee priekšdurvis atvērās it kā pašas no sevis.
Mašīna iesūca mani sevī, novietoja kā uz mēles, ar ādu apvilktā sēdeklī un durvis raiti aizcirtās, it kā mesdamas izaicinājumu liktenim. Kluss klikšķis, un viegla vibrācija liecināja, ka motors uzņem apgriezienus. Līgani uzņēmusi ātrumu mašīna joņoja pa Rīgas – Daugaupils šoseju pilsētas virzienā.
– Kāds iemesls tik labam noskaņojumam? Vai kāda jubileja?,– Krists painteresējās izlaižot kuplu dūmu mākonīti.
Raudzīdamās uz pretīm skrejošajai asfalta lentai, Irēna kaut ko pārlika savā prātā. Bija redzams, ka atbildēt uz šo vienkāršo jautājumu viņai bija grūtības. Brīdi paklusējusi un piesmēķējusi kārtējo cigareti, viņa izšāva kā no ložmetēja.
– Iemeslu daudz. Šodien paliek trīs gadi kopš darbojos partijā, man šodien ir otrā vārdadiena, un, ja neskaita dēlu, tad nu jau kā sešus mēnešus esmu viena un brīva kā putns,– un viņa pameta ieinteresētu skatienu uz manu pusi.
– Kur tavs laulenis?– es naivi pajautāju, kaut arī zināju, ka tas ir ļoti netaktiski no manas puses, bet esmu tiešs un saku to, ko domāju.
Pēc Irēnas sejas bija redzams, ka jautājumu no manas puses bija gaidījusi, tāpēc viņa nobēra kā pupas.
– Ak, vai vērts par to maz runāt. Viss kā vienmēr. Viņu pa darba līniju aizsūtīja uz Briseli un, paldies Dievam, nu jau pat viņa smakas nav manās mājās,– viņa teica likdama treknu uzsvaru uz vārda – manas mājas.
– CBB* ziņoja, ka viņš aplido vienu ES komisāra meitu. Vārdu sakot taisa karjeru. Kad izšķīrāmies, viņš pie manis dzīvoja tikai dēla dēļ. Mūs kopā nekas cits nesaistīja,– un Irēna pievērsās man.
Mūsu skatieni sastapās un viņas tumši brūnās acis burtiski ieurbās manī. Neraugoties uz maigo, nomierinošo starojumu, likās, ka tās urķējas pa smadzenēm, it kā meklēdams kaut kādu sev ļoti būtisku informāciju.
Mani pārņēma neizprotama sajūta, tāds kā nespēks, es jutos kā tīģerpitona nohipnotizēts trusītis. Biju kā sasalis, ka nespēju pat pakustēties. Likās, ka krītu arvien dziļāk un dziļāk šajās tumšajās acīs, kā melnā caurumā. Varavīksnenes mustrs kļuva arvien lielāks un lielāks, tā, it kā es tajā lūkotos ar spēcīgu lupu. Līnijas savienojās un šķīrās savā starpā kā Marsa kanāli, kuros, kā apgalvo zinātnieki, tomēr ir bijis ūdens. Tieši šīs valgmes šobrīd man pietrūka. Vēl brīdis, lai piezemētos, bet spalgs auto taures signāls lika pievērsties ceļam. Trusītim bija lemts izrauties un netapt pazudinātam.
Un tieši laikā, jo, T–veida krustojumā, kur varēja nogriezties uz pilsētu, luksoforā iedegās sarkanā gaisma un, pagriezienā izskrēja zapiņš*. Irēna strauji uzsita pa bremzēm, tā, ka mašīnu pat sanesa un, sadursme ar ukraiņu tanku*. likās neizbēgama. Ar rokām atspiedies pret priekšējo paneli un pievēris acis, gaidīju neizbēgamo avāriju. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Irēna ierasti nospieda līdz galam grīdā akselerātora pedāli, kā rūdīts autosportists sagrieza stūri pretējā virzienā un mašīna paklausīgi izlīdzināja savu gaitu. Šķiesdami pa gaisu granti un oļus, labās puses riteņi nobrauca sprīža platumā no grāvja. Pēc metriem divdesmit Jeep Cherockee jau paklausīgi brauca pa šoseju un, ātrumu nesamazinot, mēs tuvojamies pilsētas robežai.
Tālāk vairs nebija nedz veikalu, nedz kafeijnīcu. Tālāk, pēc kilometriem pieciem, bija galapunkts. No tā vairs atpakaļceļa nebija.
Tur bija Irēnas savrupmāja.

* * *

– Piesēdi uz dīvāna, es tikmēr uztaisīšu kafiju, kura man tik ļoti garšo,– un Irēna devās uz virtuvi.
– Vai tu vispār esi kādreiz dzēris turku kafiju? Pašlaik mums tāda ļoti derētu.–pa ceļam viņa vēl pajautāja.
– Nē, bet kāda ir atšķirība? Tā ir pupiņu kafijas šķirne vai kāda šķīstošā?– es bez entuziasma pavaicāju vērodams viesistabu.
Bija redzams, ka viņai ir laba gaume un naudas kā spaļu. Padarīt pievilcīgāku un mājīgāku šo veco savrupmāju, redzot kā viņa bija iekārtota, nespētu nekāds eiro remonts. Mēbeles bija gatavotas pēc pasūtījuma. Vieta atradās gan datoram un televizoram ar plazmas ekrānu, gan Ulmaņlaiku rakstāmgaldam. Mēbeles un lietas viena otru papildināja. Istaba bija liela un gaiša, bet varēja sajust kaut ko mistisku, noslēpumainu. Varbūt man tas tikai likās.
Varbūt. Kā vienmēr, šinī mājā…
– O, tas tev noteikti ir jāuzzin. To dzerot ir neatkārtojama sajūta, kā pēc somu pirts,– ņemdamās ar smilšu paplāti stāstīja Irēna.– Paies zināms laciņš pirms tā būs gatava. Tu tikmēr uztaisi kādu martīnī, tikai pielej vairāk skoča. Man pēc tā incidenta pilsētā nedaudz trīc rokas.
Paskatījies visapkārt, bet tā arī bāru neieraudzījis, devos pie klubkrēsliem. Bārs varēja būt tikai tur. Gluži negaidot sienā ieslīdēja panelis un, spožas gaismas apspīdētas, pie spoguļstikla, kā kareivji ierindā, stāvēja dažādāko šķirņu un marku dzērieni. Vienlaicīgi ar gaismu bārā, telpā klusi sāka skanēt viena no Queen labākajām dziesmām – We are the champions*.
– Tu nebaidies, ka tev var atņemt autovadītāja tiesības? Kā nekā, bet avārijas situācija bija un varbūt tas zapiņš guļ grāvī,– es pavaicāju veikli rīkodamies ar pudelēm.
– Muļķības. Vai tad tu neievēroji, ka man mašīnai ir diplomātiskais nummurs. Mums, tāpat kā karaspēka mašīnām, ceļu policija neko nevar padarīt. Sliktākā gadījumā iedošu viņiem uz rokas* un nopirkšu tam tūļam jaunu mersedesu biedu*,– Irēna sāka bezmaz vai smieties.
– Varbūt tomēr nedzert. Ej nu pēc tam pierādi, ka balts nav melns un otrādi,– es nevarēju rimties.
– Pietiek, rimsties taču. Vermutu vairs nelej, bet pielej īru viskiju, būs interesantāka garša,– viņa ieņēma no glāzes krietnu malku.
– Tik tiešām. Uztaisi sev arī tādu un neaizmirsti pielikt klāt ledu. Dzēriens nedrīkst būt silts, jo tad nav īstās garšas,– un līgani šūpojot gurnus, Irēna devās uz virtuvi ap krūzītēm apraust smiltis.
Kad biju šeit iepriekšējo reizi ar Inesi, savu draudzeni un Irēnas sekretāri, paspēju pierast pie šejienes gaisotnes un jutos pilnīgi brīvi. Palūkojies uz Queen’iem piebalsojošo Irēnu, es pagatavoju martīnī arī sev. Pielējis vairāk viskija, mazāk vermuta un piebēris nedaudz ledus klucīšu no kausa, es, acis aizvēris, caur salmiņu sāku sūkt martīnī. Garša bija šerpa un patīkama, ar nelielu, it kā, vērmeļu, piegaršu. Apsolījis pats sev neaizmirst proporcijas, labsajūtā noskurinājos un paķēru pirmo pie rokas pagadījušos katalogu.
Mani, tāpat kā tēvu savā laikā, katalogi zināmā mērā tracināja. Tajos ir viss ko vien vēlies – sākot no pampersiem līdz pat mājām, kur visu nopirkto var sabāzt un arī tad vēl visa nebūs visa kā diezgan. Būtu tik skanošais! Dollāri, euro, lati…
Tēvs stāstīja, ka krievu laikos (paldies Dievam, es no tā vispār nekā neatceros!) prestiža lieta bija džinsi. Ko tik nedarīja un neizdomāja, lai pie tādiem tiktu. Bezmaz vai esot bijuši ar mieru, kā Fausts, par tiem pārdot pat savu dvēseli. Īsti Levis Strauss* pie spekulantiem maksāja līdz pat 250 rubļiem, bet alga bijusi tikai 100-120 rubļi uz rokas. Pēc katalogu cenām, tādi džinsi maksāja tikai 20-40 rubļu.
– Jā,– no comment* – Vispār smieklīgi – ir firmas džinsi, esi cilvēks, ja nav tādu, esi prasta pelēcība.
Protams, tie bija citi laiki. Kulta, modes preces ir mainījušās, aizgājušas nebūtībā. Izdomāts daudz kas pilnīgi jauns un neredzēts. Mainījušās arī iespējas. Tagad var dabūt praktiski visu ko vien sirds kāro, bet, tāpat kā krievu laikos, tevi mēra pēc tā kas tev pieder.
Ieraudzījis katalogā ekskluzīvas, indiāņu stilā šūtas bikses, kas bija izlaistas nelielā partijā un maksāja tūkstoti zaļo, bet uz tām superīgu ceturtās paaudzes notebooku*, es noskaities metu to plauktā. No tā izbira krāsainu žurnālu kaudzīte.
Sadusmots piecēlos, lai noliktu tos vietā, bet apstājos kā zemē iemiets. No vieniem žurnāliem uz mani vērās meičas, no citiem, smukulīši, tieši tādi paši kā es, bet nofotografēti interesantās pozās un nodarbēs. Paņēmis žurnālus un iesākto martīnī, es ērtāk iekārtojos uz dīvāna.
Šķirstot porņukus* (es tādus nekad nepērku, jo žēl naudas) un malkojot no glāzes, pēkšņi sajutu, ka asinis sāk riņķot straujāk, pat karsti sametās. Atpogājis apkaklīti, jutu, ka arī mana sirds, martīnī vai redzētā iespaidā, sāk sisties straujāk. Pat puisītis* sadumpojās un centās atplēst vaļā rāvējslēdzi. Vienā rāvienā piebeidzu savu martīnī un piecēlos sagatavot vēl vienu.
Ar paplāti istabā ienāca Irēna.

* * *

Nolikusi sev blakus uz kafijas galdiņa kafijas tasīti un norasojušu ūdens glāzi, otru komplektu viņa nolika man blakus uz dīvāna kopā ar visu palāti. Paņēmusi manu pilno martīnī glāzi un tās vietā atstājusi savu tukšo, viņa gar grāmatplauktu devās atpakaļ pie kafijas galdiņa.
Ērti iekārtojusies klubkrēslā un, pārmetusi kreiso kāju pāri labajai, viņa ar puspievērtām acīm, kā ķerdama labsajūtu, vai kaut ko pārdomājot, caur salmiņu sūca nebūt ne vājo martīnī.
– Labs gan, maita, tikai jāpielej toniks, būs maigāks. Bet to var izdarīt arī vēlāk.– Irēna nolika savu glāzi uz galdiņa un sāka stāstīt. Sajaucis sev kārtējo alkohola devu, es piesēdos uz dīvāna malas.
– Tagad, kamēr nav atdzisusi, padzersim burvīgāko dzērienu, kādu es šinī pasaulē zinu. Proti, turku kafiju. To dara tā. Iedzer nelielu malciņu kafijas, pēc brīža uzdzer aukstu ūdeni. Tad, atkal visu no sākuma.– viņa skaidroja.
– Nesteidzies, izbaudi garšas un temperatūras kontrastu. Komentārus pēc tam,– viņa stingri noteica un paņēma savu tasīti. – Tavai kafijai es pieliku cukuru. Man pašai garšo bez.
Paņēmis tasīti, nodzēru no tās malciņu ugunīgi verdošās masas un, gandrīz vai apsvilināju mēli. Paturējis mutē un izbaudījis samērā rūgto kafijas garšu, es lēnām to noriju. Kafija bija ne tikai karsta, bet arī stipra. Varēja just, kā viņa, kā degoša bumba, aizkļūst līdz kuņģim un izsauc tur vētrainu reakciju.
Steigšus noliku kafijas tasīti un ķēru pēc ūdens glāzes. Auksts ūdens mutē radīja tādu vēsuma un svaiguma sajūtu, ka likās, es dzeru pašu dievu vārītu nektāru. Līdzīgu sajūtu izbaudīja arī kuņģis. Kontrasts bija satriecošs. Arī galvā manīja pārmaiņas – parādījās mundrums, enerģija, uzlabojās garastāvoklis.
Izbrīnīts paskatījos uz Irēnu, bet viņa tik pasmaidīja, pamāja ar galvu, un iebaudīja savu kafijas malku. Lēnām un pamīšus dzerdams te vienu, te otru šķidrumu, censdamies uztvert arvien jaunas nianses starp tumīgo kafiju un dzidro ūdeni, negaidot iedzēru kafijas biezumus. Izskalojis muti ar ūdens malku, pārsteigts konstatēju, ka vēl nekad no vienas kafijas tasītes neesmu juties tik mundrs. Arī izdzertais martīnī nesita galvā, bet deva mundrumu.
– Vareni…,– bija vienīgais ko spēju izdvest.
– Ja uztaisīsi mums vēl vienu martīnī, būs vēl varenāk,– un viņa pasniedza savu tukšo glāzi.
– Es redzu, ka tu esi skatījies katalogus. Vai kaut ko noskatīji, kas tev tiešām kārojas?– viņa jautāja gar mani lūkodamies, uz gultā atšķirtajiem žurnāliem. Viņas balsī jautās kāda vēl nedzirdēta intonācija.
– Nebūtu labāk nemaz skatījies, tikai lieki uztraukumi. It sevišķi kad ieraudzīju superīgas, ekskluzīvas bikses un pēdējās paaudzes notbuku. Būtu nauda, tūlīt pat nopirktu, bet…,– pēkšņi man sabojājās garastāvoklis un es sāku manāmi nervozēt.
– Vispār es daudz ko atdotu, lai pie tām mantām tiktu, bet par to labāk nerunāsim. Te būs tavs martīnī,– un es vienā rāvienā iztukšoju savu glāzi.
– Kas tad nu?– Irēna izbrīnīti un ar interesi paskatījās man tieši acīs. Dusmodamies par iesākoto sarunu un atkal sabojāto omu, mēģināju kaut kā tainoties.
– Vienkārši tā ir vieglāk atslēgties un nedomāt par superīgām biksēm un notbuku.
– Kā to ņem, Krist,– lēni pie sevis novilka Irēna,– kā to ņem.

* * *

– Jā, kā to ņem. Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem,– savu glāzi nolikusi, Irēna piegāja pie skapja un, pat nemeklēdama, izņēma no tā skaistu iesaiņojumu.
– Tās ir domātas tev, piemēri. Es parasti nekļūdos nosakot apģērba izmērus.– sniedzot man paciņu. Izbrīnījies skatījos te uz viņu, te uz neizsaiņotajām biksēm.
– Ko gan tas viss varētu nozīmēt: joku, vai caurnešanu?– galvā pazibēja doma. Katrā gadījumā tik tuvu savu sapņu biksēm, un iespējams notbukam, vēl nekad nebiju atradies. Nespēdams ne par ko citu domāt, es ar trīcošām rokām paņēmu paciņu un sāku to izsaiņot.
Tikmēr arī Irēna nezaudēja laiku. Viņa veikli atsprādzēja manu jostu, rāvējslēdzi un džinsas, pakļaujoties gravitācijas likumam, brīvi noslīdēja zemē. Atbrīvojis sākumā vienu, tad otru bikšu staru, es ar nepacietību iespraucos jaunajās dāvātajās biksēs. Iekāpis kurpēs, es sāku demonstratīvi staigāt pa istabu, gluži kā uz lielās mēles, pats sevi vērodams lielajā sienass spogulī.
– Nu vienkārši kolosāli, der kā uzlietas! Es zināju, ka tev tās derēs,– paspērusi zem gultas pamestās bikses, man apkārt, ar vērtējošu skatienu, riņķoja Irēna.
– Es zināju, ka tu par tādām sapņo. Tās būs tavas, ja tikai pats gribēsi…– viņa pielēja vēl eļļu ugunī.
– Bet, bet…,– ar trīsām balsī es jautāju. Es jau redzēju sevi šinīs biksēs ar notbuku rokās, un prātā izmisīgi rēķināju, kas man jāpārdod, lai tas viss pēc iespējas ātrāk būtu mans. Kāpt ārā no biksēm un izlaist no rokām man darbā un mājās tik vajadzīgo notbuku, man nudien negribējās.
– Pašlaik man tas nav pa kabatai. Varbūt pēc kāda pusgada,– un sāku vilkt vaļā rāvējslēdzi, lai noviktu bikses.
– Tās netiek pārdotas,– Irēnas acīs iegailējās velnišķīgas uguntiņas, bet rokas iekrampējās biksēs, lai neļautu man tās novilkt.–Vai tu tiešām to visu tik ļoti gribi mans 19-gadīgais eņģeli?
– Vēl tikai 18, un…,– Irēna mani spēji pārtrauca un parāva bikses uz augšu.
– Tas viss būs tavs, ja tu…,– Irēna ar rokām satvērusi bikses, kopā ar peldenēm, strauji tās norāva pusmastā,– ...ja tu būsi tikai manējais. Tu nemaz nezini, cik sen es to gaidīju. Cik ļoti, ļoti es tevi vēlos. No tās saulainās pavasara dienas, kad tevi pirmoreiz ieraudzīju. Vai tiešām tu neko nemanīji?– viņas balss pēkšņi aizlūza turēdama savu plaukstu uz mana dzīves pulsa.
– Es tevi vienmēr birojā vēroju caur stikla sienu. Centos vienmēr būt tev līdzās. Kolēģes pīppauzēs aprunājot tevi, pašas to neapzinoties, tevi labi raksturoja.– viņa atklāja mazus sieviešu noslēpumus.
– Tu, pretēji viņām, necenties piedzerties, nodrāzsties un pēc tam mierīgi aiziet gulēt. Ak, Krist! Ja vien tu mani saprastu…– viņa neļāva man runāt.
Apjucis stāvēju aizvērtām acīm un klausījos Irēnas monologā un nesapratu ko iesākt. Ko šī grezele, daļēji mana priekšniece, no manis grib.– Lai es ar viņu, par notbuku un biksēm, pārguļu?
Acu priekšā griezās bikses, notbuks un Inese. Inese – mana labākā draudzene, ar kuru bija sarunāts randiņš, un kuru es, beidzot, cerēju pielauzt.
– Inese…, bikses…, notbuks…,– un tepat līdzās uz ceļiem stāvošā Irēna.– Velns, atkal viss no sākuma.
– Ak, Kristu. Ja, tu zinātu, ko esmu pārdzīvojusi, ik dienu tevi redzot izstieptas rokas attālumā, bet naktīs sapņojot, ka tu esi man līdzās gultā un visu, visu mīlē, līdz pat ausu ļipiņām,– un viegli pagrūdusi, viņa negaidīti noguldīja mani gultā gluži kā mazu bērnu. Viņas roka spaidīja manu puisīti un, es vairs neko nedomāju, es nepretojos, es ļāvos straumei.
– Nē, nē neko nesaki! Es neesmu piedzērusies! Tas ir, es esmu iedzērusi, bet tikai tik daudz, lai varētu to visu tev pateikt. Tu pat nezini, kā tu mani tracini, Krist! Vispār, domā ko gribi, bet es tevi gribu tūlīt, tepat un, es savu saņemšu uz šī paša dīvāna. Tu man esi pati labākā dāvana!
– Interesanti, ko Irēna ir piebērusi klāt tai kafijai. Spāņu mušiņas, mīlas drogas, vai varbūt narkotikas? Nudien negribētu tās lietot.– nodomāju, apjucis no Irēnas garā monologa un negaidītās rīcības.
Palūgusi, lai es neko nesaku un netaisu vaļā acis, viņas labi koptie pirksti un mēle, maigiem pieskārieniem sāka glāstīt un kutināt ausu ļipiņas, krūšu galiņus, mazpamazām virzoties uz leju. Irēnas rokas, kā liega vēja plūsma bužināja manus matus, uzacis un manu lepnumu, gaišās, mīkstās, nesen uzdīgušās ūsiņas, kuras es ne reizi vēl neesmu dzinis.
– Ronīt! Ak, tu ronīti manu,– drīzāk sajutu, nevis izdzirdēju, jo Irēnas lūpas iezīdās manā padegunē. Viņas saldā un siltā elpa kutināja manas nāsis, un brīžiem liekās, ka sākšu skaļi šķaudīt vai smieties. Knapi turos, kad viņas pirksti pārslīd pār kaklu un sāk knaibīt ausu ļipiņas.
– Klusē, Krist, klusē! Ne tas vien mums šonakt būs,– un iebāzusi mēli starp lūpām, sāka trenkāt manu mēli. Tās locījās, sastapās, atkāpās un tad atkal viss sākās no sākuma.
Biju laimīgs un pacilāts, jo kāda nojauta man teica, ka viss ko tik ļoti kāroju, jau ir mans. Piedevām vēl neplānoti mīlas prieki, par kuriem es protams nevienam neko nestāstīšu. Jo dāvātam zirgam, kā teica mana omīte, zobos neskatās.
– Arī Danaja dāvanām*, ne!
– Kāpēc?– vismaz es to nezinu, nejautājiet man.
Gluži nemanāmi uz grīdas nokrita atlikušie drēbju gabali. Karsti skūpsti pārklāja seju, kaklu, krūtis, vēderu. Viņas elpa tuvojās manam puisītim un likās, ka viņas karstā elpa tam patīk. Neraugoties, ka saimnieks bija iedzēris, viņš, kā jau džentlmenis, arvien drošāk un drošāk, cēlās pretī saulei. Kaut gan, par sauli nebūtu īsti pareizi teikts. Viņš cēlās pretī elpai, vēja plūsmai, vai orkānam, kas viņu, nu gluži kā jāņogu, iesūca viņas mutē.
Likās, kas es patiesi lidoju, vismaz man tā tobrīd likās. Es nespēju pretoties, jo jaudīgais vakumsūknis un mēle darīja savu un, tas negaidīti ātri notika. Es beidzu pirmais…
– Špļauj ārā! Tūlīt pat špļauj to sūdu ārā, tu dzirdi!– es izkliedzu, līdz sirds dziļumiem sašauts par notikušo un justdams kaunu, ka laicīgi nebrīdināju Irēnu par drīzo ejakulāciju.
Neatlaidusi puisīti, un turpinot to sūkt un masēt ar mēles galiņu, Irēna zibenus šķiļot, pameta uz mani tādu ugunīgi iznīcinošu skatienu, ka man sametās bail. Pēc brīža, nedaudz atvilkusi elpu un atstādama uz mana ķermeņa veselu skūpstu sēriju, viņa iekodās auss ļipiņā un pačukstēja.
– Paldies, tev, mans mazais muļķīti. Tu pat nezini cik vērtīgs sievietei šis škidrums, šis jaunības eliksīrs,– viņa pasmējās un pabužināja man matus.– Ronīti tu mans.
Cieši apskāvušies, mēs gultā viens otru maigi glāstījām un bez apstājas skūpstījamies. Laiks vairāk mums neeksistēja. Šķiet, ka tas bija iekritis Tartara bezdibeņa pašā apakšā.
Nekā vairs nebija, pilnīgi nekā. Tikai viņas maigā ķermeņa āda, kas mani reibināja, apdullināja, aizrāva.

* * *

– Paņem no džakūzī malas manu pulksteni un šķiltavas, bet es tikmēr uztaisīšu mums abiem kādu burvīgu kokteilīti,– es nokliedzos dodamies uz istabu, slaucīdamies lielā frotē pelddvielī. Kontrastduša un pelde burbuļvannā noņēma nogurumu un, es biju gatavs jauniem piedzīvojumiem. Vajadzēja tikai piemest ugunskurā malku.
Sajaucis Hennesy ar olu liķieri un iededzinājis sveces, es apsēdos klubkrēslā un gaidīju Irēnu. Tur jau viņa arī drīz nāca, tērpusies tikai puscaurspīdīgā nakstkrekliņā un rokās nesot nelielu, skaistā ietinamā papīrā ietītu un, ar milzīgu lenti apsietu, kārbu. Nolikusi to man blakus un iesēdusies pretējā klubkrēslā, Irēna noslēpumaini iesāka.
– Zini, šis notbuks ir nopirkts tev, jo, kā es nojaušu, tu par to jau sen sapņo un ļoti, ļoti gribi. Bet tu viņu atvērsi un aplūkosi tikai no rīta, sarunāts?– Irēna tomēr piebēra piparus savai dāvanai.
– Un vēl kas. Es tev dāvinu šīs Zippo* šķiltavas, jo man nepatīk, ka žigolo, un vīrieši vispār, lieto vienreizējās šķiltavas.– Irēna pēkšņi aprāvās. Viņa izskatījās ļoti apjukusi par izrāvušos vārdiņu.
– Žigolo, vai tiešām es tā teicu? Nezinu, varbūt. Gan jau kaut kad vēlāk paskaidrošu ko tas nozīmē.Tas tagad nav būtiski,– Irēna centās slēpt savu apmulsumu.
– Bet dāvanu gan taisi vaļā tikai no rīta. Ja nepaklausīsi, tad es nebūšu tavs sargeņģelis. Uz šķiltavām ir tava monogramma. Glabā un nepazaudē. Tās tev noteikti atnesīs laimi!– un paņēmusi glāzi, viņa lēni iemalkoja un brītiņu izgaršoja.
– Labs gan!– viņa paslavēja mani.
Bija interesanti viņu vērot šajā spocīgajā un mūžīgi mainīgajā sveču gaismā, dziļi iesēdošos klubkrēslā un turot rokā pokālu ar balto šķidrumu, Neraugoties uz saviem gadiem, viņa bija interesanta un valdzinoša, jo spēja būt burvīgi noslēpumaina, neaprēķināma un ieintreģējoša.
Tomēr es vēl joprojām nezināju, ko no viņas var sagaidīt un… Pat ja arī es to būtu zinājis, arī tad būtu ļāvies iedzimtajai intuīcijai un stājies savā pirmajā dienestā – savā pirmajā žigolo skolā.
Viņa sēdēja man tieši pretī, pārmetusi labo kāju pāri kreisajai, it kā piesegdama izdzīto bikini parastā kaunuma trīstūra vietā un, šķelmīgi un vērtējoši vērās manī. Viņas taisnie, tumšie mati krita pār plecu, daļēji piesegdami labo tvirto krūti, kura cēlās arvien biežāk.
– Krist! Es gribu tev iemācīt kaut ko jaunu. Gribu, lai arī tu mācētu izdarīt ko patīkamu citiem,– un viņa vēl ielēja manā glāzē Hennesy.
– Ņem iedzer!– piecēlisies un atstājusi uz grīdas savu peldmēteli viņa graciozi atlaidās gultā.– Es gribu tev iemācīt kunilingu.
Nācās vien atdzīt, ka viņa nav sliktāks psihologs par mani un, tātad redzēja, ka nespēju pilnībā atbrīvoties no savām aizspriedumu važām. To, ka man nav izdevies noslēpt savu mulsumu, neveiklības sajūtu, izklaidējoties ar viņu, kura droši vien varētu būt mana māte.
Absurdā situācija, dāvanas un alkohola ietekme bija tāda, ka jutos labi, pat zināmā kaifā. Irēna un savrupmājas gaisotne tādu eiforiju spēja radīt.
Tuvojos viņas ķermenim, smaržas radīja manā galvā neaprakstāmu reiboni. To izstaroja viņas āda. Sēžot džakūzī, biju to apmazgājis ar šampūnu, ieziedis ar galvu reibinošu rožlapiņu eļļas ekstraktu.
Irēnas roku vadīts, es ceļoju no piebriedušiem krūšu galiņiem, garām nabā ievērtam zelta riņķītim, pāri izdzītam bikini līdz pat meitiņai. Rokas darbojās pašas par sevi un prata atrast tieši tās vietas, kuras visvairāk alka manu glāstu – mugura, kāju iekšpuse, lielie āboli* un meitiņa. Meitiņas mazās lūpas no glāstiem piebrieda, kļuva stingrākas un sašaurināja ieeju manam mēles galiņam. Uzpūtis savu siltu elpu un pakutinājis ar mēli spraudziņā, ar pirkstiem to paplētu, lai mana mēle, turpinot visapkārt kutināt, varētu brīvi piekļūtu brālītim*.
Pie katra elpas uzpūtiena, katra mēles pieskāriena, tas kļuva arvien cietāks, lielāks un, vibrēja ik reiz, kad tam pieskāros ar mēli. Drīz vien tas tā piebrieda, ka varēju apņemt to ar savām lūpām, tā sniegdams viņai dubultbaudu, jo mēles galiņš arī nestāvēja dīkā. Irēna atradās pilnīgi manā varā. Straujā elpa, ķermeņa trīsas un konvulsijas, nevaldāmie, brīžam histēriskie kliedzieni būtu padarījuši mani vai kurlu, ja vien Irēna nebūtu iekrampējusies manās ausīs kā čemodāna rokturos.
– Ak, Krist, vēl, vēl! Neapstājies, Krist! Dieva dēļ, neapstājies! Vēlreiz izdari tā! Ak, Jēzuliņ, cik man labi!– un man galvā pazibēja doma, ka drīzumā es varu palikt bez ausīm, ja sasniegusi Nirvānu, Irēna nespēs kontrolēt situāciju.
Tas bija mans pirmais kunilings, tomēr jutu, ka viņa drīz beigs. Ja pratīšu to visu novest līdz galam, tad, droši vien, es būšu nolicis eksāmenu un kļūvis par profesionālu žigolo. Aizspriedumi man vairs neeksitēja. Zemapziņas līmenī jutu, kas tas viss ir dabisks, bet, pret dabu, kā zināms nedrīkst iet. Atklāsme, ka varu citiem sagādāt mežonīgu baudu, lika justies kā Dievam septītajās debesīs.
To nav iespējams aprakstīt. Tā bija viena vienīga ekstāze. To nevar iestudēt, nospēlēt. Tā tam vienkārši ir jābūt – ar mīlamu cilvēku, ar savu kaisles objektu.
Punkts. Vārdu vairs nav. Nav arī burtu. Punkts.
Mēs neesam orģināli. Orģināla ir pati daba, kas pieļāvusi šādu iespēju. Un daba, galu galā, esam mēs paši!
Vēlreiz punkts.
– Ak, Dievs, cik labi! Paldies tev, Krist! Tu biji nepārspējams!– Irēnas rokas beidzot atlaida tvīkstošās ausis un mana mēle atrāvās no medus kāres.
Viņa bija beigusi.
Es vēl nē.

* * *

Jā, viņa bija beigusi, bet es…
Es vēl nezināju, ka tā ir tikai priekšspēle. Es nezināju par 69, un teikt, ka ilgi tiktu turēts neziņā – arī ne. Tas bija ir tikai īss mirklis. Mirklis starp iekāres pārņemtiem cilvēkiem, kas gluži kā dzīvnieki seko savam pamatinstinktam.
Pēc mirkļa es atrados virs viņas un mans puisītis ar abiem ābolīšiem* tika pakļauts ne mazākam pārbaudījumam kā viņas brālītis. Es centos nepalikt parādā un nopietni pievērsos viņas brālītim. Irēnas vakumsūkņi, mēle un roku pieskārieni padarīja mani, manu mēli un puisīti gluži vai trakus. Brīžam, lai piedotu spēlei asumu, aiz debesu vārtiem* pabija, te viens, te otrs vai pat abi ābolīši kopā. Viegls sakodiens, vai mēles spiediens un, kutelīgums bija nepanesams. Baidījos, ka strauji pakustoties, palikt bez ābolīšiem vispār.
Skaļi smiedams, es izmisīgi lūdzos, lai beidzot taču apstājas, jo nudien nav tas vairāk izturams. Esmu ar mieru izdarīt uz pasaules jebko, tikai lai pārtrauc tos kutināt. No nepierastās saldkaisles, dažbrīd pat sāpēm, ja Irēna nedaudz pāršāva pār strīpu, šķita, ka tūlīt pat izlaidīšu garu.
– Vai tu to domā nopietni? Vai tiešām darīsi visu ko apsolīji?– Irēna mani ķircināja, plaukstā ripinādama manus ābolīšus. Viņa lieliski zināja, kad nepārvaramā saldkaisle pāriet sāpēs, un vairāk to nepārkāpa.
Glāstot viens otra tvirtos un vingros lielos ābolus*, muguru un krūtis, mēs turpinājām savas rotaļas. Viss kam mēs pieskāramies ar savu pirkstu galiem, izsauca tādas tirpas, kas kā elektrība skrēja no pēdām līdz pat matu galiņiem un atpakaļ. Likās, ka katrs ādas punkts bija ieprogrammēts un ieregulēts tikai vienam – baudas gūšanai. Viss šķita tik nereāls, ka laiks pat pārstāja eksistēt.
Tas uzradās pēkšņi.
Irēnas pirksts iebrauca elles vārtos*, un braukājot šurpu turpu, no iekšpuses masēja un skubināja manu puisīti. Tas nebija nepatīkami, gluži otrādi, atklājās vēl viens mans saldkaisles avots. Kad viņa to kairināja, aizrāvās elpa, nebiju spējīgs pat pakustēties un gribējās izjust orgasmu nepārtraukti. Tas bija tik spēcīgs, ka, likās tūlīt, tulīt puisītis agonēs. Es paļāvos savam seksa guru* un, to, ka mēs beidzām vienlaicīgi, mani nemaz pārsteidza.
Beidza darboties vakumsūkņi, jutos izsmelts un izsūkts sauss. Irēna palaida puisīti vaļā un vienīgais punkts, uz kura balstījos, pēkšņi pazuda. Ar to pilnīgi pietika, lai es, zaudējis līdzsvaru, nogāztos blakus Irēnai. Vienīgais, ko abi vēl spējām – klusējot vērsties spoguļgriestos un dziļi elpot.
Mēs gulējām un vērojām viens otru spogulī. Nav taisnība, ka mēs klusējām. Vienkārši lūpu vietā runāja mūsu acis, ķermeņi, aura. Mēs bijām pēc velna noguruši, bet laimīgi un pilnībā apmierināti ar sevi un savu otro pusīti. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. To varēja lasīt mūsu acīs. Bet tās, kā zināms, nekad nemelo.

* * *

Atgriezušies no džakūzī un iedzēruši pa glāzei kārtējo alkohola devu, mēs ielikāmies tīros, baltos, patīkami smaržojošos palagos un vērojām sveču liesmiņu gaismas spēli. Jutos apmierināts, ka esmu izturējis negaidīto eksāmenu, nokārtojis parādu Irēnas un dabas priekšā. Mīļi viņai pateicos par sniegto baudu, saņemto mācībstundu un visu, visu pārējo. Paspēlējušies ar mēlēm, es, man gan tiešām kauns atdzīties, bet tā ir taisnība, vienkārši atslēdzos.
Es tā arī nepaspēju ievērot zibeņus Irēnas acīs, kad viņa gribēja turpināt iesākot sarunu. Jutos kā izmēzis Augeja staļļus* un, mežonīgi noguris no šodien gūtajiem iespaidiem, es vienkārši aizmigu nevainīgā bērna miegā.
Kā jau bērniem, arī man, sapnis liekas visa iesāktā reāls turpinājums, tāpēc gluži mierīgi dzīvoju, it kā, šo vakaru tālāk. Kad iezvanījās mobilais telefons, Irēna paņēma rokā klausuli un ilgi un dusmīgi kādu kaunināja.
– Atpakaļ būšu pēc pusotras stundas, bet ja tev vienam ir skumji, vari patērzēt ar Aigaru. Viņš labprāt gribētu tevi redzēt patēva lomā, tik ļoti tu viņam patīc. Ar bērna muti runā patiesība.– viņa teica veikli saģērbdamies.
– Viņš man vairākkārt to ir teicis un prasījis.– “Vai jūs abi kādreiz aprecēsieties, vai nē?”– viņa atklāja kārtis.
– Pēc mēneša viņam būs sešpadsmit gadu, bet runā kā mazs bērns,– iedevusi saldu, jo saldu buču viņa izgāja no guļamistabas. Kad iedziedājās Jeep Cherockee motors, es aizvēris savas nogurušās actiņas, ieslīgu saldā bērna miegā un uzreiz sāku sapņot.
Sapņoju, ka guļamistabā ienāk Aigars un mani glaudīdams, skūpstīdams un visādi mīļi uzrunādams, par visām varītēm cenšas pierunāt, lai es precu Irēnu un kļūstu viņa patēvs. Viņš mani tik ļoti mīlot, ka bez manīm nespējot dzīvot.
No izdzertā, galva gāja kā karuselis un, šausmīgi gribējās gulēt. Kā lai es viņam pasaku, neaizskarot viņa patiesākās jūtas, ka es mīlu Inesi, nevis viņa mammu, un precēt to nemūžam netaisos. Cīnīdamies ar dilemmu, nespēdams atrast vajadzīgos vārdus, kaut ko saku sev ūsās un filma pārtrūkst.
Sapņoju, ka Aigars mani rausta, grib uzmodināt, lai uzzinātu, kāpēc es ar viņa mammu guļu, bet negribu precēt. Pagriežos uz vēdera un, lai nevienu nedzirdētu, ar galvu ierokos spilvenos. Jūtu kā nemanāmi noslīd sega un maigas rokas sāk glāstīt visu manu ķermeni. Sapnis ir tik reāls, ka jūtu, it kā Irēnas pirksts atkal iebrauc manos elles vārtos un, atkal no iekšpuses masē, brauca, uzbudina manu puisīti un, ir tā-ā-āda neaprakstāma labsajūta...
Saldkaisle nav izturama, un bez manas un citādas Irēnas palīdzības, puisītis agonē. Pagriezos uz muguru un labsajūtā pārmetu rokas pāri galvai. Acis neatvēris, es ar patiku sekoju, kā Irēna turpina darboties ar manu puisīti. Lai pārvarētu saldkaisli, es pieķeros pie gultas galiem un cenšos stingri turēties. Bet Irēna uzsēdusies virs manis, ar manu puisīti kutina savu meitiņu un brālīti. Viņa kulstās augšā lejā, līdz apnikuma, līdz sāpēm. Bet puisītis stāv kā pielēmēts un mokās, iekalts važās vaid. Gribu pieliekties, atbrīvot to, tik asa sāpe liek pamosties…

* * *

Ne sapnī, bet īstenībā, stāv mans nabadziņš kopā ar ābolīšiem apkalts ar šķūņa piekaramo atslēgu, sten, vaid, špļauj ugunis un, virs viņa sparīgi lēkā Irēna. Reflektori cenšos puisīti piesegt ar labo roku, bet tā nekust ne no vietas. Otra roka un kājas arī. Pielēmēts! Nudien, pielēmēts, kā tāds Jēzuliņš. Tikai ne krustā sists, bet gultā siets. Ne romiešu leģionārs man nodara sāpes, bet kāda satrakota mīlas priesteriene.
– Kā sliktā lugā, kapteini Mērfij, kā sliktā lugā!
– Laid taču vaļā, neizturami sāp!– un mežonīgi raustīdams rokas, mēģinu tās atsvabināt. Bet važas ir velnišķīgi stipras, Irēna arī nav nekāda pūciņa.– Sāp taču, laid vaļā!
– Pacieties vēl brītiņu,– nepārtraukdama ritmiski kustēties Irēna saka,– tu taču pats solīji man, ka varēšu darīt visu ko gribēšu. Vai esi jau aizmirsis? Man vēl nepietiek orgasmu, bet tu kā tāds lopiņš, ar mani neizrunājies, aizgāji gulēt. Man tādi gājieni gauži nepatīk.
– Tas taču bija tikai joks, vai ne? Man vienkārši neizturami kutēja, ka nevarēju izturēt,– es taisnojos kā vien spēju, bet Irēnu es nespēju pārliecināt.
– Es gan visu daru nopietni un arī ņemu visu par pilnu, pēc pilnas programmas. Ar savu gulētiešanu tu mani ļoti apvainoji. Es nepiedodu, es lieku samaksāt pilnā mērā.– viņa sniedza man man kārtējo mācību.
– Visam uz pasaules ir sava cena, arī tev, manu Ronīti!,– viņa vairs nespēja parunāt. Tuvojās kulminācijas brīdis pēc kura viņa tik ļoti tiecās.
Īsti nezinu kā tas nākas, bet jutos kā nopērts pirmziemnieks. Bija aizvainojums, bet jutu, ka viņai ir simtprocentīga taisnība un, pats vien esmu vainīgs iekļūdams šajā situācijā.
– Vai tad es negrasījos nopelnīt? Tas taču, galu galā, arī ir darbs, tāpat kā visi citi. Jāievēro drošības tehnika, nedrīkst dot, pat pašus visnevainīgākos solījumus, iepriekš tos neapsverot. Jāpilda būs, tā kā tā,– es pats sev piekodināju. Mans liktenis, būt žigolo.
– Dievs nav mazais bērns, Dievs zina ko dara. Pacieties, puis, pacieties!– Un es pacietos.
Irēna beidza un noņēmusi atslēgu, apmīļoja manu puisīti un noklāja to ar skūpstiem. Tad, veikusi ar lūpām garo ceļu pāri vēderam līdz manām lūpām, pateica lielu paldies arī man un, kā spēlēdamās atbrīvoja manas rokas un kājas no važām.
Lai atgūtos, izdzēru dubultskoču. Apliecinājis, ka neņemu ļaunā sevis piesiešanu un izmantošanu bez paša piekrišanas, es kāri piesmēķēju Marlboro. Daudzmaz nomierinājies es izstāstīju savus šonakt izsapņotos sapņus.
– Kas tik gan šinī saulē nenotiek? Redzēt tādus sapņus! Kad gāju projām, Aigars tikko bija sācis lasīt jaunu grāmatu un, austiņas uz ausīm uzlicis, klausījās savu CD peijeru tik aizrautīgi, ka man pat neatbildēja. Laikam jau neko nedzirdēja. Kad atgriezos mājās, grāmata gandrīz jau bija izlasīta. Taisni ārprāts, viņš spējīgs izlasīt 2-3 grāmatas pa dienu! Kopš izdzinu ārā viņa tēvu, tā vien sēž ieracies grāmatās, spēj tik pirkt katru dienu jaunas.– Irēna patiesi brīnījās.
– Vai tik viņš tev arī nav iepaticies, ja jau sāc par Aigaru sapņot?– jautāja Irēna.
Es paraustīju plecus nezinot ko viņai atbildēt. Jautājums bija diezgan interesants un kutelīgs. Piebeiguši kārtējo cigareti, mēs roku rokā sadevušies, atdevāmies miega dievam Hipnosam.

* * *

Pēc tās nakts mūsu ceļi, uz divām nedēļām, pašķīrās un visu laiku es varēju veltīt Inesei, kura ļāva man cerēt. Laiks pagāja nemanāmi – te viena, te otra diskotēka, kafeijnīca vai ķinītis, un nauda, ko biju atradis jauno bikšu kabatā, sen jau bija cauri. Arī Inesei, precīzāk gultai, nebiju pat ticis tuvumā. Blondais grēks lidinājās manā acu priekšā un, izsūca naudu tik veikli, ka nācās pat aizņemties. Inese juta, ka blondīnes ir mana vājība un, prata to izmantot pilnā mērā.
Ja cilvēks ir ar kādu apmāts, tad to var viegli izmantot. Vārdu sakot, divās nedēļās viņa noslauca mani pilnīgi sausu, tā arī ne reizi nepielaizdama tuvāk pa kleitas un biksīšu biezumu.
Būdams aizņemts ar finanšu jautājumu un drūmā noskaņojumā, es pēkšņī ieraudzīju Irēnas jauno Renault. Pie notbuka klāt pieliktā atslēga jau sen dedzināja manu kabatu un es alku to kaut reizi izmantot. Pametis apkārt skatienu, sirdij paātrināti pukstot, noklikšķinātu pulti. Atvēris durvis es droši nosēdos pie stūres un sāku drudžaini domāt.
– Ja man uzticēta mašīnas atslēga, tad es to droši varu lietot. Pārpratumi nav iespējami. Varētu pavizināt Inesi, bet man pat nav mašīnas pilnvaras. Šis būs pirmais brauciens, vajadzētu vismaz saņemt Irēnas atļauju.– es apslāpēju savu vēlmi iedarbināt mašīnas motoru un traukties vēja spārniem pa lielceļu.
– Interesanti, vai komandējums Briselē drīz beigsies?– un pastiepis roku atvēru cimdu nodalījumu. Tur, starp mašīnas dokumentiem, atradu desmit latus. Paņēmu, paviļāju, tad uz savas vizītkartes uzrakstījis, – “Aizņēmos Ls 10. Krists.”,– noliku viņu desmitnieka vietā.
Līdzekļi blondās spītnieces savaldīšanai, vismaz šovakaram, bija atrasti. Izkāpis no mašīnas, enerģijas pārpilns, līdzīgi Antiņam, es devos iekarot savu auksto stikla kalnu.

* * *

Pacilājis rokā mobilo, un žēli pie sevis nopūties, uzspiedu Irēnas telefona nummuru. Skaitīju pīkstienus, klusībā cerēdams, ka mobilo viņa kaut kur būs aizmirsusi, no otras puses, ka nē.
– Sveiks, Krist! Es saņēmu tavu sveicienu!– aši nobēra Irēna, kaut nebiju vēl izdvesis ne vienu skaņu.
– Piedod, ka nebrīdināju par komandējumu, bet šis pārtraukums mums abiem bija ļoti nepieciešams. Vai nav tiesa, manu Ronīt?– viņa neļāva iespraust man ne vārda.
– Ja tu šovakar esi brīvs, es pie tevis piebraukšu un, vakaru pavadīsim kopā pie manis. Tu pret to neiebilsti?– viņa jautāja jau iepriekš zinot manu atbildi. Viņa par Inesi zināja pilnīgi visu.
– Nē, šovakar un vispār, es tiešām esmu brīvs. Vienīgi rīt uz darbu jābrauc,– es droši varēju teikt, jo Inese bija mani atšuvusi un iedevusi kurvīti. Viņai bija vajadzīgs nevis es, bet mana nauda.
– Skaidrs. Gaidi mani, bet rīt uz darbu varēsi vest mūs abus. Pilvaru uz mašīnu es nokārtoju vēl vakar. Labi, pēc pusstundas būšu,– un ar šo ikdienišķo frāzi un vārdu salikumu, es beidzot tiku pieņemts žigolo amatā. Vienkārši un bez birokrātijas.
Tā pat kā mācības, arī žigolo darbs netika fiksēts ne darba, ne nodokļu grāmatiņā, nekādos oficiālos dokumentos. Pat ne vārdos, tikai zemapziņas un intuīcijas līmenī.
Vienīgais oficiālais dokuments, ka neesi atlaists, bija naudas zīmes dažādās krāsās. Citas fiziski taustāmas lietas kabatā ielikt nevarēja, bet izmantot gan. Ir protams lietas ko pat aptaustīt nevar – zināšanas, baudas un pašapziņa, ka esi ko vērts. Ja amats rokā, ar šo vērtību un prasmi var sasniegt visu to ko vēlies.
Tā gadās.

`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````
Paskaidrojumi:
*1 – CBB – centrālais baumu birojs, *2, 4, 5, 9 – automašīna ZAZ, *3 –Queen hīts, *6 – slavena firma, *7 – klēpjdators, *8, 12, 13, 14 – mīļvārdiņš, *10, 16 – sk. sengrieķu mitoloģiju, *11 – slavena firma.
`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````