ŽIGOLO
dienasgrāmatu fragmenti

Veltīts Lielai Seksa Brālībai.
Love not to live, but live to love.
Uzmanību: stāsti satur pornogrāfiska un s/m rakstura ainas.

Dubultspēle

Veltīts manai sirdsdraudzenei.

Ak, jaukais puisēn tik uz tevi raugos
Kas cits lai šobrīd manā prātā nāk
No tevis nevarēšu novērst acis
Ja bultu ieraudzīšu kā tā nāk.
Š. Širāzī “Rožudārzs”

* * *

– Kas tā tur, kas skrien uz melno mersi*? Izskatās pēc lielas priekšnieces.– Krists norādīja uz apmēram 35 gadīgu sievieti pelēkā kostīmā.– Paskat, paskat, kā gurni staigā.
– Staigāt jau staigā. Tikai ne tev. Bez divām augstākam izglītībām sev klāt nelaiž.– Edgars paskaidroja, izpurinot pa logu pelnus.– Tādas tikai koķetē un ķircina, bet klāt laiž tikai no savas partijas.
– Domā viņām negribās? Varbūt pat vēl vairāk nekā tev, tikai neizrāda, izdresētas.– Krists atmeta nolūkodamies kā viņa iekāpj mersedesā.– Ja viņa strādā tepat Kremlī*, es viņu sev noteiktu dabūšu. Kaut viņa būtu pati frakcijas priekšsēdētāja, vai viņa sieva.
– Nu, nu. Ar politiķēm un precētām labāk nepīties. Viņas parasti ir uz augšu pasistas. Es tev to neiesaku. Katru dienu vadāju tās uz stulbiem saietiem,– centās mani atrunāt Edžus.
– Tas viss, sīkais, ir pupu mizas. Atrodi iespēju mūs sapazīstināt. Parādā protams nepalikšu. Ne jau nu pirmoreiz tu man izpalīdzi.– es tomēr uzstāju.
– Labi, Krist. Mums te Kremlī ir atsūtītas biļetes uz Paula koncertu kultūras namā. Ja viņa ies uz sestdienas koncertu, es jūs tur sapazīstināšu. Sarunāts, Krist?– Edžiņš nemaz neizskatījās priecīgs par šo mazo darbiņu.
– AIl right*. Pielaid motoru. Atdzīmēsim darījumu ar kokteili bārā.– Es iekarsis izmetu.
– Man viņa jāiegūst. Es viņu baigi gribu dabūt gultā. Ja tu to spētu iedomāties.
– Neskrien kā circenis pelnos, Krist.– viņš iesmējās un pagrieza aizdedzes atslēgu. Motors pieleca momentāli un Edžus izbrauca no stāvvietas.
– Skaties, ka neapsvilini spārnus.
Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša dieva pasniegtas deju stundas.

* * *

– Starp, citu, mēs ar Irēnu jau trīs gadus kopā strādājām pilsētas domē. Viņa arī ir frakcijas vadītāja. Mēs kopā tevi varētu bīdīt pa politikas kāpnītēm, no partijas biedra līdz pat deputātam…– Inga jūsmīgi iesāka.
– K-o-o? Tik tiešām tu neesi bijis nevienā partijā? Žēl, tu daudz ko esi zaudējis. Ne aizbraukt pa velti aiz kordona*, ne uz ekskluzīviem pasākumiem Rīgā vai Briselē. Ja tu zinātu, kur tik vien mēs neesam bijuši. Un tas viss vēl piedevām par velti.
Es skatījos uz Ingu, kā viņa centās mani apburt un iekarot, nemaz to neslēpjot. Es to biju paredzējis, jo jutu, ka viņa ir gudra, kaislīga, naudīga. Viņa izstaroja man vēl neizprotamu auru. Viņā bija kaut kas dzīvnieciski magnētisks, ko es vēl pagaidām neizpratu, bet ļoti gribēju izzināt. Ēdienkarte tā arī stāvēja uz galda neaiztikta. Es burtiski iezīdos viņas acīs.
– Žēl, ka Edžus mūs tikai tagad sapazīstināja. Tas varēja notikt daudz, daudz agrāk! Varbūt viņš negribēja mūs sapazīstināt Irēnas dēļ? Es to noteikti pajautāšu Irēnai, jo tu, starp citu, neesi pirmais kuru viņa no citiem slēpj.– viņa paņēma ēdienkarti un sāka to šķirstīt.
– Zini, Edgars ir ne tikai Irēnas šoferis, bet arī Pētera labākais draugs.– viņa pārgāja uz ģimenes lietām.
– Pēteris un Lauris ir mani dēli, ja vēl nezini. Man ar Pēteri nav problēmu kopš viņš sapazinās ar Edgaru. Viņi ar Pēteri kaut ko visu laiku dara un, dažreiz aizsēžas tik ilgi, ka Edgars reizēm pat paliek pa nakti.– lai mani iekarotu viņa no manis neko neslēpa.
– Lauris gan sasējies ar kaut kādiem puišiem un sācis dzert. Pāris reizes jau ir nācies izmantot savu ietekmi, lai izpestītu viņu no nepatikšanām. Man taču ir jādomā par savu karjēru un savu bērnu nākotni.– viņa nopūtās un pacēla acis. Varēja redzēt, ka dēlu dēļ viņa bija gatava uz visu. Nauda nebija galvenais viņas dzīvē.
Beidzot pie mums pienāca bārmenis un Inga lietišķi pasūtīja.
– 200 gramus Mokā*, divus eklērus, divas melnas kafijas un, pēc minūtēm divdesmit, vēlreiz divas melnas kafijas.– viņa paskatījās uz mani. Kā piekristdams viņas izvēlei, es pamāju ar galvu.
– Kur mēs palikām? Ak, jā! Redzi, man vienai ir grūti pieskatīt bērnus, te sēdes, te sesijas, te komandējumi. Atstāt abus savā vaļā arī nedrīkst. Labi, ka Edžus pieteicās palīdzēt, viņam ir atbildības sajūta kā pieaugušam cilvēkam.
Kafija patiešām bija laba. Inga kā augsta kaluma ierēdnis mācēja izvēlēties labāko no tā, ko spēja piedāvāt šis ūķis.
– Ar vīru jau piecus gadus kā esam šķirti. Jau trešo gadu viņš dzīvo Rīgā, strādā Saeimā un tā pat ka es, ir ļoti noslogots darbā ka nav pat laika atbraukt pie dēliem ciemos. Viņš, starp citu, tika Irēnas bijušā lauleņa vietā, kad to pārcēla uz Briseli.– viņa paņēma karafi un pielēja pie kafijas “Moku”.
– Tur nu gan ārzemēs ir zelta dzīve. Man tur ļoti patīk un tas viss, tikai pateicoties politikai.– Ingas acis staroja. Sevi viņa jau droši vien redzēja sēžot kaut kur Rīgā vai Briselē, kā augsta līmeņa ierēdni.
Vismaz pagaidām, vara mani noteikti neinteresēja. Man bija daudz interesantāka nodarbe, kas ļāva manipulēt ar cilvēkiem kā ar marionetēm. Vara un nauda maina cilvēkus, tas redzams vai katru baltu dienu. Skandāls skandāla galā. Un kur vēl visi tie netīrumi ko politiķi viens otram gāž virsū no tribīnes.
– Partijā tu jau pēc gada varēsi taisīt karjēru. Protams ar draugu palīdzību.– viņa iekatījās man acīs un pacēla glāzīti.
– Mēs taču esam draugi? Ja esam, tad esmu ar mieru iedzert par mūsu ciešāku draudzību un ne tikai par to…

* * *

– Nē, es tev dejošu Boney-M pavadībā. Tā lai tev asinis sastingst vēnās, bet vēlāk pie ABBAs tās atkausēšu.– uzlikusi savas jaunības elkus un izlaidusi savus matus brīvā kritienā viņa sāka virpuļot pa istabu. Sveču gaisma raustījās, radot dīvainas ēnas uz sienām. Kā pērlītes tās atspīdēja Ingas tumšajās acīs – kā gaisma tuneļa galā. Deja turpinājās arvien lēnākā tempā, pēc katra noņemtā apģērba gabala, nodzisa arī kāda no svecēm. Jo intīmāks apģērba gabals tika novilkts, jo mazāk es varēju redzēt. Kā jau vienmēr tas tādās reizēs notiek.
Gaismas kļuva arvien mazāk un mazāk, dažas sveces, kas vēl dega, atradās Ingai aiz muguras. Deja tuvojas kulminācijai – gurnu un vēdera dejai. Gluži kā indiešu dejā, Inga ar roku žestiem aicināja mani palīdzēt atbrīvoties no priekšpēdējā apģērba gabala.
Piegājis Ingai klāt, es tomēr nesteidzos attaisīt krūštura slēdzi. Piespiedis lūpas un degunu melnajos matos, ieelpoju Ingas matu un ķermeņa reibinošo aromātu. Tas bija tik spēcīgs, ka intuitīvi apķēru Ingas plecus un pievilku viņu sev cieši klāt. Trīsas pārgāja no ķermeņa uz ķermeni un iedevis uz kakla karstu buču ķēros pie slēdža atmūķēšanas.
Griezīgi ieskanējās durvju zvans. Trīsas momentā pārgāja un es automātiski palūkojos pulkstenī. Tas rādīja bez pāris minūtēm vienpadsmit vakarā. Biju sadusmots par negaidīti radušos pauzi.
– Kas tur varētu būt tik vēlā vakara stundā? Ciemiņiem tā kā par vēlu, tev tā nešķiet?– lūkodamies uz gandrīz kailo Ingu es neapmierināts pajautāju.
– Laikam būs atnācis Edžus. Viņš mēdz tā darīt. Pēterim tā ir sarunāts, ka tie daži cilvēki kuri viņam patīk, var nākt kad grib.– Inga ielūkojās man acīs un pasmaidīja tikpat noslēpumaini kā da Vinčī Džakonda.
– Tu, starp citu viņam arī ļoti patīc, bet man tomēr vairāk. Pelīte, tu mana!
Pasaule ir rnaza.
It sevišķi gultā.

* * *

Atslēga ielauza manu nagu un krūšturis brīvi noslīdēja uz grīdas. Pagriezis klusāk magnetofonu, lai tas netraucētu kaimiņiem, es atkal ieņēmu vietu ložā. Izrāde varēja turpināties. Uzgriezusi man savus apaļumus, Inga lika tiem giezties ap neredzamu centru, dažreiz izmainot orbītas plakni, liekot pacelties augstāk, te vienam, te otram gurnam. Mežģīnes kļuva arvien šaurākas un šaurākas, līdz pārvērtās par laso kuru pie gurniem saturēja tikai īkšķi. Neatvairāmi tuvojās programmas nagla – mīkla par bikini un bermudām*.
Uzdevums nebija no vieglajiem, jo viens fuetē nomainīja otru. Liekas, ka vieglāk ir atrast melnu kaķi tumšā istabā, nekā sekot virpulim. Īsajos mirkļos, kas bija atvēlēti minēšanai, es konstatēju to, ko zināju jau iepriekš.
Tur bija bikini. Tas bija topā jau labu laiku.
Koridorā noskanēja ātri soļi, tad spēcīgi aizcirtās ārdurvis. Inga steigšus ielīda gultā un apsedzās. Vēl pēc brīža atskanēja ne mazāk steidzīgi soļi, atvērās istabas durvis un gluži negaidot istabā iedegās gaisma.
Durvīs izspūris un sarkans kā biete stāvēja Pēteris. No spilgtās gaismas acis tam bija samiegtas kā mongolim. Viņš ar skatienu, kuram varēja just Iīdzi, meklēja kāda palīdzību.
– Mamu, pasauc Edgaru atpakaļ, tevi taču viņš klausīs.– pakavējis skatienu pie mana Ādama kostīma, un itkā mani novērtēdams, viņš steigšus izšāva.
Inga neko neatbildēja, bet viņas acis nepārprotami šķīla zibeņus. Gaiss istabā kļuva elektrizēts kā pirms negaisa. Apjautis apbsurdo situāciju Pēteris lēnām vēra ciet durvis. Mūsu skatieni sastapās un viņa acīs parādījās savāds spīdums. Pēteris ar lielu blīkšķi aizcirta durvis satricinot vismaz pāris augsceltnes stāvus.
– Es zināju, ka tas ir kaķa šūpulis. Viņš to uzzinās TAGAD.
– Kaķa šūpulis – visvecākā seksuālā spēle vēsturē (vīriešiem).

* * *

– Saņem buču, Krist, tu biji vēl brīnišķīgāks nekā pagājošo reizi. Man vairs tikai stunda laika, lai sapostos. Tad būs klāt mašīna un, aidā uz Rīgu! Negribu, ka kolēģes tevi redz, tāpēc paliec šeit vēl kādu brīdi.
– Es no gultas ieinteresēts vēroju kā Inga steidzīgi ģērbjas. Man šis rituāls patika ne mazāk kā pati izģērbšanās. Dažām manām draudzenēm tas nepavisam nepatika. Vismaz nobeiguma daļa, kad tika pielietots make up*.
– Vispār tu varētu palikt te, kamēr atlidoju no Briseles un pakavēt Pičam laiku. Edžus ciemos vairs nenāk, laikam būs stipri salekušies. Savukārt Pičam iet ciemos nepatīk, viņš ir mājās sēdētājs.– Irēna runāja neapstādamās.
– Tiešām, Krist, pēc 3 dienām es jau būšu atpakaļ. Padzīvo kopā ar Piču, viņš taču tevi labi ieredz. Gan jau sadomāsiet ko darīt brīvajā laikā.
Es pasniedzu Ingai kārtējo drēbes gabalu un vēroju pārvērtības. Redzēt, kā top SIEVIETE, vīrietim ir vārdiem neaprakstāma bauda.
– Lauris jau otro dienu nerādās mājās. Negribu, ka Pēteris pa nakti dzīvoklī paliek viens pats. Un dzīvokļu zagļi arī kļuvuši nekaunīgi.– viņa aizpogāja blūzīti un novērtēja sevi skatīdamās spogulī. Apmierināta ar sevu izskatu, viņa ielika ausu ļipiņās nelielus briljanta auskarus.
– Aizved Piču uz kādu diseni, pamakšķerēt vai vēl kaut kur. Citādi viņš visu laiku mājās guļ, vai labākajā gadījumā lasa. Klusē, brīžiem bez iemesla ir gatavs vai eksplodēt.– viņa neko no manis neslēpa.
– Tas viss tikai Edžus dēļ, tāda draudzība pajuka.– Inga dziļi nopūtās.
Uz brīdi viņa iegrima padomās, tad pārcilājusi neskaitāmās kārbiņas un pudelītes, paņēma skrostu tušu. Uzlikusi sejai pēdējo akcentu un aplūkojusi sevi spogulī, viņa  apmierināti pasmaidīja. Pagriezusies pret mani, viņa pārbaudīja savu pūļiņu rezultātus. Viss protams bija uz ef-ef*.
– Pēteris, tā pat kā tu, ir intraverts, bet klusie ūdeņi, nereti ir tie dziļākie.– pasmaidījusi kā maija saulīte viņa iečukstēja man ausī.
– Tu varētu uzzināt kādu dāvanu viņš grib uz savu dzimšanas dienas jubileju. Tā būs pēc 10 dienām. Ciemiņu nebūs daudz, bet tu noteikti tiekot aicināts. Vismaz, cik es to zinu.
Inga bija pilnībā saposusies. Lietišķais elegantais kostīms sēdēja kā uzliets. Viņa izskatījās kā tikko nonākusi no mēles. Apmierināta ar sasniegto rezultātu, viņa apsēdās man blakus uz gultas. Pabužinājusi manus matus, viņa pieplaka pie manām lūpām, lai smeltu enerģiju trim ilgām atšķirtības dienām.
Klusumu aiz loga pāršķēla klaksona signāls. Inga iezīdusies manās lūpās, kā transā turpināja lūkoties manī un izlikās to nedzirdam. Viegli iekniebu viņai mīkstumos. Inga sarāvās un atbrīvoja mani no saviem žņaugiem.
– Patiešām, pīpināja?– viņa jautāja un piegāja pie loga.
– Jā, tik tiešām. Tikai nezin kāpēc atbraukusi Irēna ar savu mašīnu. Viņa taču šoreiz nelidos. Skat, pavadītāju pūlis arī uzradies, sūc aliņus. Tu vēlāk vari aizskriet sev pēc aliņiem, tikai Pičam gan nedod, lai neievelkās kā Lauris.– viņa mani brīdināja.
– Jā, nopērciet sev kaut ko ēdamu. Ar diviem cēneriem* pietiks? Labi, es nu skrienu, Irēnu labāk nekaitināt.– Ielūkojusies leduskapī viņa no somiņas izvilka naudasmaku.
– Neskumstiet un neblēņojieties te bez manis. Nobučo no manis Piču. Čao bambini!– iedevusi naudu un buču viņa aizsteidzās prom.
Noklaudzēja ārdurvis. Lēnām piecēlies no mīlas tatami un nomazgājies, es sāku lēnām ģērbties. Ar Ingas dēliem man nebija nekādu kopīgu darīšanu, mūsu intereses atšķīrās. Bijām pazīstami tikai “labdien un sveiki” līmenī. Kopējas sarunas gluži neparko, kā angļiem.
– “Vai jums neliekas, ka šodien laiks ir siltāks un saulaināks?”
Pēteris nebija slikts čalis, bet ļoti noslēgts – pilnīgs pretstats Ingai un Laurim. Nepavisam negribējās būt par bērna aukli, tāpēc izlēmu labāk aiziet pie Edžus. Aiznesīšu to CCR* kaseti kuru Pēteris ņēma pārrakstīt uz CD.
Nolicis naudu uz ledusskapja es devos ārā no istabas domādams par Ingu.
Viņa bija muļķe, tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā,ka izprot dieva darbus.

* * *

– Pič, te tev būs buča no mammas.– un es aizsūtīju viņam gaisa skūpstu.
Pēteris spēji atrāvās no loga pārtraucot sarunu. Viņš palūkojās manī ar nevainīga eņģeļa acīm. Es domāju, kā viņam pateikt, ka viņam nāksies dažas dienas padzīvot vienam, jo man pašam ir daudz darāmā.
Nakšņot svešās mājās cita gultā vienam pašam man nudien negribējās.
Tikai tagad, nonākot esot aci pret aci, man bija iespēja pavērot Pēteri nekautrējoties. Viņš bija gluži tāds pats kā es, vēl dažus gadus atpakaļ, tikai pārlieku samulsis un kompleksains. Gribējās pateikt kaut ko uzmundrinošu, patīkamu.
– Ja tu būtu meitene es izsniegtu tev pat veselas trīs bučas. Tu esi glītāks par dažu labu skuķi.– es gluži nevainīgi piebildu ievērojis sārtos, kaistošos vaigus un debess zilās acis,.
Pēteris sarāvās kā saņēmis pļauku un nosarka vēl vairāk. Spītīgi sakniebis lūpas, viņš skatījās man kaut kur garām. Sapratis, ka laikam esmu pāršāvis pār strīpu es pārgāju pie lietas.
– Labi, jokus pie malas. Mamma atstāja divdesmit latus ēšanai un izpriecām. Vari aiziet uz diseni klubā paspaidīties ar meitenēm.
Pēteris spītīgi turpināja klusēt. Kopš tā brīža, kad viņš mani pārsteidza Ingas guļamistabā, labākā gadījumā no viņa varēju sagaidīt tikai labdien un sveiki. Sāku pie tā jau pamazām pierast.
– Negribi aizskriet uz bodi pēc aliņiem, pirms to aizstaisa ciet? Nu, labi dari kā zini. Ceru, ka tu līdz rītam kaut kā bez manis iztiksi. Neesi jau nekāds mazais bērns. Man vēl šis tas darāms, tā kā tev nāksies nakšņot vienam pašam. Ja pārrodas Lauris, pasveicini no manis un mammas.
Neko nesakot Pēteris apsēdās uz palodzes un lūkojās ārā pa logu. Mani jau sāka kaitināt šī klusēšana un manis ignorēšana, tāpēc centos ātrāk beigt sarunu.
– Šodien iešu pie Edžus pēc grāmatām un tava mamma lūdza man ar viņu parunāt.– piegāju pie loga un paskatījos ārā.
Sētā uz soliņa sēdēja četri krimināla paskata puiši un lēni sūca aliņu. Turpat netālu, kā varēja noprast, stāvēja viņu melnais Audi 100.
– Par ko tad jūs abi ar Edžu tā salecāties?– Edgara pieminēšana neatstāja to vienaldzīgu un viņš beidzot paskatījās uz mani.
Tas viņam laikam bija ļoti svarīgi, ja jau beidzot pievērsa man savu uzmanību. Vinš skatījās manī sakniebis lūpas. Tas bija kluvušas gluži baltas.
– Vari neteikt, gan jau Edžus pats man visu izstāstīs. Viņš ir arī mans labākais draugs. Ne mazums esam tusējušies kopā pa naktīm. Ne viens sievišķis nespēj pārspēt viņu...– es nepaspēju pabeigt iesākto, jo Pētera acīs parādījās kaut kas naidīgs.
Pārsteigts par šādu Pētera reakciju es precizēju.
– …manierēs, protams. Pat ne tava mamma viņam tuvu nestāv. Viņš māk atrast kontaktu ar jebkuru. Viņš ir īsts dvēseļu mednieks, izcils psihologs.– es centos nogludināt asumus.
– Labi, neesi greizsirdīgs, īstam vīrietim tas nepiestāv. Pasveicināt Edžiņu no tevis vai nē? Nu labi, tad nu es skrienu.– draudzīgi uzsitis viņam uz pleca, es jau grasījos iet projām.
– Tfu, tu velns,– es pēkšņi atcerējos un pagriezos pret viņu.
– Tava mamma teica, lai es Edžum aiznesot atpaka toļ Creedenss kaseti ko tu speciāli viņai pārrakstīji. Atnes, lūdzu, tu taču zini kur tā ir nolikta.
Spēji atgrūdis mani malā Pēteris skriešus devās ārā no istabas. Negribēju lai pēdējais vārds sarunā piederētu Pēterim, tāpēc pats pieliku visus punktus uz “i”.
– Ja nē, tad nē, gan jau pats to atradīšu tavā istabā. Tikai nepūties un turi savu gailīti gaisā. Visu to gaišāko un līdz rītam!– atvadām es nosūtīju gaisa skūpstu. Vinš to diemžēl neredzēja.

* * *

– Interesanti, kāpēc viņš tik ātri aizplēsa, gluži kā ar terpentīnu iesmērēts. Apvainojās par nevainīgu joku? Tik tiešām Ingai ir taisnība, eksplodē ne no kā. Kad būšu pie Edgara būs jāaprunājas un jāmēģina abus salabināt. Pēc Paula koncerta nebiju vairs Edgaru redzējis, nedz arī zvanījis viņam.– iegājis Pētera istabā es sāku lūkoties pēc CCR.
Galds bija pilns ar izsvaidītām kasetēm un atvērtiem vāciņiem. Daži no tiem bija pavisam salauzti. Tikai kompaktdiski glīti sakārtoti stāvēja plauktiņā. Piestiprinātas uz speciāli gatavotas plāksnes pie sienas, uz šo postažu no saviem krāsainiem posteriem vienaldzīgi noraudzījās Fogertijs, AC/DC, Def Lepard, bītli. Emociju pārpilnais un dēmoniskais Merilins Mensons pat bija izgājis no rāmjiem, gatavs salauzt pret kādu savu melni balto ģitāru. Pārējie tikai smaidīja un izlikās, ka tas uz viņiem neattiecas.
Uz mani lūkojās siena, gluži kā Pēteris pirmīt.
Ieslēdzis magnetofonu liku tajā vienu pēc otras kasetes. Uzrakstu nebija vai arī tie neatbilda patiesībai. Noklausījies pa gabaliņam no katras puses, es kārtīgi saliku tās plauktiņā. Es arī kādreiz rakstīju virsū grupām kuras sen bija apnikušas. Pārejot uz CD formātu šādas problēmas vairs nebija aktuālas, jo diski aizņēma ļoti maz vietas.
Jau atmetis ar roku cerībām atrast Krīdensus, sniedzos pēc atlikušajām pāris kasetēm un nejauši tās nogrūdu no galda. Atsitušās pret grīdu, tās paslīdēja zem gultas. Klusībā pie sevis lādēdamies es mēģināju tās uztaustīt ar roku, bet vienalga nevarēju tās aizsniegt. Paņēmis novusa kiju es pabakstīju ar to zem gultas. Vienu kaseti izvilku uzreiz, bet otra kaut kur iesprūda.
Pavilcis no sienas nedaudz gultas galvgali, ieraudzīju grāmatu, žurnālu un fotogrāfiju kaudzīti, kā arī biezu kladi. Pēc visa spriežot tā bija Pētera dienasgrāmata. Kāda iekšēja nojauta teica, ka pilnīgi iespējams izlasot tur rakstīto, es uzzināšu Pētera un Edžus strīda iemeslu. Atlika tikai izlasīt tur rakstīto un viss nostāsies savās vietās.
Pārvarējis kārdinājumu es grasījos nolikt to visu savā vietā. Jebkurā mirklī varēja ienākt Pēteris un nezinu kam vairāk būtu neērti, man vai viņam. Man ļoti nepatīk, ja kāds bāž savu ziņkārīgo degunu manās darīšanās vai mantās. Vēl jo vairāk vēstulēs vai dienasgrāmatā.
Katram ir tiesības uz savu mazu vai lielu noslēpumu. Jābūt kāds, kuram var uzticēt savas vislēptākās domas un pārdzīvojumus, un nereti tā ir parasta dienasgrāmata. Es tādas jau rakstīju no vienpadsmit gadu vecuma, visu sīki aprakstot. Vēl nesen man bija tāda klade, bet tagad izmantojot stenogrāfiju rakstu mazā piezīmju grāmatiņā un vēlāk visu to atšifrējis ievadu datorā. Tā tomēr ir drošāk nekā uz papīra.
Starp grāmatām bija arī vecs “Mīlestības vārdā” izdevums. Daudzas vietas bija pasvītrotas ar dažādas krāsas zīmuļiem, cituviet pievilktas bultiņas un, gandrīz katrā lapā, divos dažādos rokrakstos bija atstātas piezīmes. Viens bija līdzīgs Edžus rokrakstam, bet otru es nepazinu. Paskatījos vai starp grāmatām nav tādu kuru man nebija.
Patiesi, tur bija Freida “Seksualitāte” un citas, par kurām daudz runāja, pat stāstīja leģendas, bet redzējis nebija neviens. Dzirdēja tikai, ka visa tās tirāža esot konfiscēta. Ātri pāršķirstīju grāmatu, lai redzētu aptuveni kas tur ir iekšā. Pierakstīju grāmatu autorus, izdevniecību un tirāžu, cerībā, ka Irēna man viņas pagādās.
Noliku grāmatas atpakaļ apsvērdams kā lai izdara, lai Pičs pats tās man parādītu un iedotu uz laiku palasīt. Gadu starpība nebūtu šķērslis, drīzāk gan Piča drūmais un naidīgais noskaņojums gan. Man burtiski vai niezēja izlasīt visas šīs interesantās grāmatas. Man patika studēt atzītu autoru un klasiķu darbus, nevis lasīt dažāda līmeņa vietējo dzelteno presi.
– Varbūt tomēr šovakar atgriezties un izprovocēt viņu uz atklātu sarunu demonstratīvi lasot Konu vai Kinziju*.– es pats sev pusbalsī pajautāju.
Būs vien jāieskrien pa ceļam mājās un kāda no tām jāpaņem. Šķiet, šo autoru grāmatas slēptuvē neredzēju. Kaut gan Kinziju laist ārā no rokām man ļoti negribējās, tā tomēr ir un paliek nezūdoša vērtība, vārdu sakot – klasika. Tad jau labāk paprasīšu kaut ko Edžum, viņam laiku pa laikam no ārzemēm atved šo to jaunu.
Piebīdījis atpakaļ gultu savā vietā, cik varēju satraucu kopā putekļus un iebēru tos papīrkurvī. No saburzītas avīzes laukā rēgojās baltā papīrā ietīta kasete. Pavilku avīzi un tā gluži negaidot nokrita uz grīdas. Tā bija ilgi meklētā Krīdensu kasete.
– “Pičukam no Ēdžiņa”.– tā nebija vienkārša, bet gan kasete ar veltījumu.
Ar sirdi jutu, ka kaseti labāk atstāt papīrgrozā un izlikties, ka neesmu to nekad redzējis. Iztaisnoju lapu lai ietītu to atpakaļ un nezin kāpēc, bet mani nepārsteidza, ka tā bija Zālīša grāmatas titullapa. Arī tā bija aprakstīta.
– “Manam vienīgajam, vistuvākajam un vismīļākajam draugam Pēterim par mīļu piemiņu no Edžiņa”.– Veltījuma teksts bija rakstīts Edgara glītajā rokrakstā.
Steidzīgi ietinis kaseti izplēstajā grāmatas titulapā, es ieliku to atpakaļ papīrgrozā. Es jutos kā cilvēks, kurš nejauši ielūkojies atvērtā logā un kļuvis par nelūgtu liecinieku divu cilvēku mīlas peripetijām.
Atklājums man nesagādāja nekādu prieku un nebija arī nekās vēlēšanās būt par zibens novedēju viņu abu starpā. Kur divi mīļie ecējas, tur labāk pa vidu nemaisīties. Ja pa ceļam satikšu Pēteri un viņš prasīs kaut ko par kaseti, es teikšu, ka to neatradu. Izslēdzis istabā gaismu un aizslēdzis ārdurvis es devos lejā pa kāpnēm. Likās, ka no pleciem novelās kāds milzīgs smagums.
Pretī pa kāpnēm man nāca Pēteris. Likās, ka viņš mani pat neievēro. Apstādinājis viņu kāpņu laukumiņā pateicu, ka kaseti tā arī neatradu un pie Edžus iet man nav noskaņojums. Aiziešu tikai uz mājam paņemt dažas grāmatas, kas pirms atdošanas ir obligāti jāizlasa un tad jau atgriezīšos.
– Es ātri vien būšu atpakaļ, tu pat nepaspēsi aiziet gulēt.
Pēteris, nomērījis mani ar skatienu no galvas līdz kājām, kā piekrītot pamāja ar galvu.
– Es TO zinu,– viņš noteica un neatskatīdamies gāja augšā.
– Es tevi jau gaidīšu.
– Es apvaicājos, ko nozīme za–ma–ki–bo.
– FATUMS. Nenovēršams liktenis

* * *

Es piesmēķēju un izgāju no kāpņu telpas savā kārtējā  krēslas zonā. Saule jau tuvojās horizontam, bija jaušama nakts tuvošanās. Cerams, ka ap vienpadsmitiem vai drusku vēlāk būšu atpakaļ. Nezinu vai šodien man radīsies iespēja, lai viņu ieintriģētu un tiku pie tās grāmatas, bet mēģināts nav zaudēts.
Ja tik vien būtu to problēmu. Iedošu kādu bairīti, Pēteris kļūs jautrāks, atraisītāks. Gan jau trīs dienu laikā radīsies piemērota situācija, noskaņojums. Piemērotā brīdī pastāstīšu kādu piparotu anekdoti un…
Tālāk izdomāt man nebija lemts. Pēc svilpiena kaut kur no augšas, kā pēc komandas, čaļi melnās ādas jakās piecēlās no soliņa, nometa turpat zemē iztukšotās alus pudeles un iestūma mani atpakaļ kāpņu telpā.
– Vai tu esi tas jaunas Ingas štuceris kas apbižo un izēd vecus mājas draugus?– un sitiens pa saules pinumu apstiprināja, ka šis jautājums ir adresēts tieši man.
– Mums sūdzējās, ka tev esot grūti ar saprašanu. Vai varbūt tu negribi saprast, ko no tevis vēlas?– un jautājuma zīme smagas dūres formā skāra žokli tā, ka acu priekšā nošķīda zvaigznītes un acu priekšā viss satumsa.
– Veči, mums teica, lai skaistumu nebojājot! Tikai bez zilumiem.– un sekoja kārtējais dūres sitiens pa aknām.
– Tev beidzot pielēca ko no tevis grib, skaistulīt?– krieviski runājošs skapis ar kreiso roku pavilka T-kreklu un ar nazi divos paņēmienos sagraizījis manu topiņu, iespieda aso naža galu man zem zoda. Es tā arī nepaspēju atbildēt ne uz vienu viņu jautājumu.
– Mums netīk darīt tev sāpes, bet mums arī nepatīk, ka apbižo mūsu draugus,– naža gals nedaudz iespiedās ādā un to pāršķēla. Jutu, ka lejup notecēja kaut kas silts un lipīgs.
– Ja nesapratīsi, tad nazīti varam palaist dziļāk. Tā kā nāksies vien iet atvainoties un lūgt piedošanu. Ja nepiedos, mēs tevi šeit uzgaidīsim un parunāsim vēl,– kā apstiprinājums teiktajam, kārtējais sitiens tā ķēra saulīti ka man uz labu brīdi aizrāvās elpa.
– Ej augšā un nerādies te kamēr tev nebūs piedots. Ja visu nokārtosi, mēs liksim tevi mierā, nevienam pret tevi nebūs nekādu pretenziju.– skapis noņēma no manas pazodes nazi un noslaucīja to manā sagrieztājā topinā.
– Vai beidzot saprati? Ej, mēs vēl te pagaidīsim gala rezultātu.– viņi piesmēķēja un, vienu jau piesmēķētu Marlboro cigareti ielikuši man mutē, devās atpakaļ uz soliņu sūkt savus aliņus. Viens no viņiem atskatījies uz mani izmeta.
– Personīgi mums pret tevi nav pretenziju, bet, ja tu neatrisināsi savas ieksējās problēmas mēs ar tevi vēl tiksimies,– un viņš apsēdas blakus pārējiem skapjiem lai turpinātu sūkt aliņus. Redzams, viņi bija iekārtojušies te uz ilgāku laiku, jo alus kaste pat nebija vēl pusē.
Tas bija bokononistu, BOKO–MARU, jeb apmaiņa ar atdziņām.

* * *

Elpa pamazām sāka atgriezties savā ierastajā ritmā un es ievilku kārtīgu dūmu. No spēcīgās cigaretes dūma pat nedaudz noreiba galva. Aptaustījis zem zoda naža atstāto iešķēlumu, konstatēju, ka asinis gandrīz vairs netek. Tātad tikai sīka brūcīte. Sāpēja vēders un aknas. No sitiena pa žokli galva dūca kā dīzeļlokomotīve.
Ja neskaita T-kreklu, tad zaudējumi nebija lieli. Aptaustījis džinsu bikšu kabatu jutu, ka maks ar naudu ir savā vietā. Tātad nauda jaunu CD un DVD iegādei ir neskarta. Arī viss pārējais bija vietā. Es lēnām sāku apsvērt radušos situāciju.
– Nesaprotu, kāpēc nepiekāva līdz galam, kāpēc neko neatņēma, pat iedeva cigareti. Viņiem neesot uz mani zobs! Kam tad viņš ir – Ingai, Laurim, Pēterim? Un kam, un par ko man galu galā ir jāatvainojas?– es biju pilnīgā neizpratnē.
– Inga uzreiz iekāpa mašīnā un uzreiz aizbrauca, pats savām acīm redzēju. Tātad viņa atkrīt. Lauris, pats ir kā skapis un, spējīgs nokārtot savstarpējos rēķinus. Vai tiešām Pēteris apvainojās kad pajokoju, lai tur augšā gailīti? Muļķības, pēc dažām minūtēm tas jau ir sen aizmirsts un nekā aizvainojoša taču tajā gailītī nebija. Kas tad tas varētu būt par cilvēku, velns parāvis.
– Domā, domā, Krist! Redz, čaļi jau rāda ar pirkstu uz augšu. Domā, vecīt Varbūt Pičs tomēr redzēja, ka atklāju viņa slēptuvi, atradu kaseti? Nē, tas atkal nav tas. Viņš to nevarēja redzēt un kur vēl nu sarunāt ar šiem buļļiem. Nepaspētu, laika par maz un vispār gan kāpēc? Vai tāpēc, ka grasījos pavaicāt strīda iemeslu ar Edžu? Arī tas ir maz ticams iemesls.
– Tas viss ir garām, Krist. Kas tad vēl varētu būt? Domā, atrisinājums ir kaut kur vien blakus. Ko tie čaļi teica.– “Apbižo un aizraida vecos draugus?”
– Edžus toreiz aizgāja, un viņu strīda iemeslu es tā arī joprojām nezinu. Edžu kopš tā laika neesmu redzējis, viņš nav man zvanījis, ne nācis ciemos. Mistika un tikai. Būs jāuzsmēķē vēl viena cigarete, dūms parasti palīdz labāk domāt.
– Nezinu, varbūt tomēr Edžus, vai Piča un Edžus sakarā. Es taču nevarētu būt viņu ķīviņa iemesls. Nācu pie Ingas un viņu darīšanās nejaucos. Es taču Edgaru pazīstu vēl kopš tā laika, kad kopā mācījāmies vienā klasē. Viņš noteikti man pateiktu, ja kaut kas nebūtu kārtībā un ja es viņam kaut kādā veidā traucētu.– es nometu zemē izsmēķi un ar kāju to nodzēsu.
– Te tik tiešām bez pudeles skaidrībā netikt. Re, šie atkal rāda ar roku uz augšu. Būs vien jāiet uz Ingas dzīvokli, tur bāriņā šķiet vēl bija neattaisīts šņabis. Pie reizes būs jānomazgājas dušā un jāpārģērbjas. Parunāšu ar Pēteri, domāju, ka viņš tomēr kaut ko noteikti zin. Atrisinājums noteikti bija meklējams tieši Ingas dzīvoklī. Tie gorillas jau taču te sēdēja uz soliņa, kad mēs ar Pēteri pie loga runājām.
Pamājis čaļiem ar roku, es lēnām pa trepēm devos augšā apdomādams kā labāk sākt sarunu ar Pēteri. Lūdzu Dievu, lai viss šis murgs pēc iespējas ātrāk atrisinātos.
Lūgsna skaņēja tā: Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi pieņemt visu, ko spēju, un gudrību – vienmēr atšķirt vienu no otra.
Billijs Piligrims nespēja ietekmēt, piemēram, pagātni, tagadni un nākotni.

* * *

Pētera istabā pilnā skaļumā skanēja Put a Spell on You* un spīdēja gaisma. Virtuvē uz galda stāvēja gabaliņos sagrieztas sviestmaizes ar desu un sieru, divas šampanieša glāzes un, spainītī ar ledu, šampanietis. Paņēmis no bāra Smirnoff pudeli, es to atkorķēju un pieplacis pie kakliņa, nodzēru gandrīz trešdaļu. Šņabis bija silts un negaršīgs. Viņš apsvilināja manu rīkli gluži kā napalms. Par laimi leduskapī vēl bija aizķērušies daži aliņi. Atrāvis vienam vaļā korķi, kāri pieplaku pie kakliņa un dzēru līdz pazuda riebīgā šņabja garša.
Noskurinājies kā suns, piesmēķēju jaunu cigareti un kāri ievilku dūmu. Novilcis sagrieztā topiņa atliekas un iemetu tās atkritumu spainī. Šķīros no tā bez nožēlas, gluži kā meitenes no savas jaunavības. Gan vienu, gan otru tagad var uzšūt no jauna.
Alkohols jau bija sācis savu misiju un galvā man parādījas pirmās reibuma pazīmes, pēc tā jau es arī būtībā tiecos. Paņēmis abas iesāktās pudeles es devos uz vannas istabu. Uzskatīju par pašsaprotamu, ka duša jau bija atgriesta un noregulēta uz vajadzīgo temperatūru.
Nolicis abas pudeles uz plauktiņa, es izģērbos un aplūkoju sevi spogulī. Zilumu un nobrāzumu nekur nebija. Brūcīte pie kakla bija mazāka par sērkociņa galviņu, bet aknas un vēders pateicoties iedzertajam alkoholam vairs tik ļoti nesāpēja. Sitienu saņēmušais žoklis vēl bija jūtīgs un galva arī vēl bija nedaudz padulla. Ierāvis pa šļukai no katras pudeles, es palīdu zem siltās dušas un aizvēru acis.
Galvā valdīja haoss, domas nomainīja viena otru tik ātri, ka es nespēju tām izsekot. Tās gluži vienkārši riņķoja, kļūdamas arvien mierīgākas un vienaldzīgākas. Siltais ūdens no ārpuses un alkohols no iekšpuses, mani patīkami sildīja un kņudināja. Likās, ka peldu kaut kur izplatījumā un tūkstoš rokām mani aijā un glāsta simtiem brīnumainu, netveramu feju.
Atspiedies pret sienu, ļāvos šai burvīgajai sajūtai. Uztvēru un izbaudīju to ar katru ķermeņa šūnu, katru nerva galiņu. Puisītis auga un pieņēmās spēkā, katra lāse kas viņam trāpīja, uzbudināja to vēl vairāk. Es atslābinājos un izbaudīju katras ūdens lāses pieskārienu. Tas bija cool*, man bija pilnīgi vienalga, vai mani lejā kāds gaida vai nē. Es izbaudīju man dāvātu mirkli šeit un pašlaik, turpmākais mani vairs nespēja satraukt. Līdz tam vēl vajadzēja nodzīvot.
Tā pat pēc taustes paņēmu šņabi un iedzēris pāris malkus pēc kārtas, pagaidīju līdz siltums no kuņģa izplatās uz visām pusēm. Noskalojis šnabi ar alu, ar labpatiku konstatēju vieglu vēsumu vēderā, patīkamu garšu mutē un galvā jau vērā ņemamu eiforiju. Brīdi izbaudīju šo sajūtu, tad piebeidzis atlikušo aliņu es atvēru acis, lai redzētu kur nolikt pudeli.
Vieta jau bija aizņemta. Tās vietā stāvēja Zigmunda Freida grāmatas.
Es zināju kas man ir jādara un jāsaka. Viss notika kā iepriekš iestudētā teātra lugā, kura scenāriju es nebiju pat lasījis, tomēr spēlēju to bez mazākās kļūdas kustībās, vārdos un intonācijās. Es šinī lugā nespēlēju, es tajā gluži vienkārši dzīvoju. Izbrīnai un sašutumam nebija vietas.
Rītdiena ir klāt jau šodien…*
– Tā izrādījās blonda eņģeļa – piecpadsmit gadus veca puikas seja.
– Puika bija tik daiļš kā Ieva.

* * *

Es zināju kur jāskatās un, ko es ieraudzīšu. No grāmatas skatiens pārceļoja pie atvērtām vannas istabas durvīm, kur nedaudz erotiski, ar plecu piespiedies durvju apmalei un, vienu kāju palicis nedaudz uz priekšu, ar ereģētu locekli, uz pareiza kaunuma apmatojuma trīstūra fona, kas piesedza vēl bērnišķīgi maigo un jutīgo vēdera ādu, laimīgā labsajūtā un tādā kā narkotiskā transā, ar pulsējošu mīlestību uz lupām un laimē starojošām acīm, nedaudz pieliecis galvu, zīdainiem un īsi cirptiem kastaņkrāsas matiem, stāvēja Pičs un, nedaudz šķelmīgi piemiedzis savas mongoļveidīgās acis, nekautrīgi un ar interesi mani vēroja.
– Ko tu no manis gribi, Pič?– Es uzdevu jautājumu, lai gan atbildi uz to zināju jau iepriekš, pat katru vārdu, intonāciju un tembru. Zināju, bet tomēr to uzdevu.
– Es gribu tevi un vēlos, lai tu mani paņemtu priekšā kā mammu. Neko vairāk man no tevis nevajag. Tu būsi man otrais, bet to neviens nekad neuzzinās.– Pēteris nopietni bez mulsuma un mazākās aizķeršanās mierīgi man atbildēja.
Ir pilnīgi muļķīgi uzdot jautājumu kuru gaida, un saņemt atbildi, kurai tu jau iepriekš zini atbildi. Tomēr es nevarēju to neuzdot.
– Vai viņi vēl ir tur lejā uz soliņa?
Pēteris apstiprinot pamāja ar galvu un skatījās man tieši acīs. Tajās lēkāja velnišķīgas uguntiņas.
– Jā, viņi sēž un sēdēs tik ilgi, kamēr tu mani nepaņemsi priekšā. Viņi nezina īsto iemeslu. To zinām tikai mēs trijatā un tu zini, ka tā ir patiesība.
Es zināju, ka tā ir patiesība. Es zināju kas notiks tālāk. To zināja arī viņš.
Patikai un nepatikai tur nav nekādas nozīmes, saka Bokonons.

* * *

– Es tev palīdzēšu nomazgāties,– Pēteris teica taisot ciet vannas istabas durvis. Viņš varēja to neteikt, mēs viens otru sapratām un sazinājamies telepātiski. Iekāpis vannā, viņš palīda zem ūdens strūklas un piespiedās man cieši klāt. Face to face* – kā saka angļi. Ūdens mūs savienoja, noņēma pēdējo fizisko barjēru. Mūsu šūnas un nervi apvienojās kopīgā sistēmā. Mēs kļuvām kā viens vesels, ar vienu apziņu, ar vienu auru, ar vienu kopīgu vēlmi – būt kopā.
Ar vieglu kustību pārslēdzis dušu, un paņēmis manu mīļāko šampūnu, Pēteris vieglām, glāstošam kustībām ieziepēja manu ķermeni, aizkavēdamies vietās, kurām it sevišķi patika maiga apiešanās. Viņš to darīja lietpratīgi, it kā iepriekš būtu izpētījis manas erogēnās zonas. Manu puisīti viņš neaiztika, tam pēc īsa brīža būs pavisam cita misija. To mēs zinājām un notikumus neforsējām. Katram auglim ir savs laiks.
Paņēmis no viņa šampūnu, ar vieglām, glāstošām kustībām arī viņu ieziepēju no galvas līdz kājām. Bija patīkami pieskarties viņa kaislē pulsējošai ādai un ar glāstošām kustībām uztvert katru, vissīkāko ķermeņa vibrāciju, tuvojoties kādai erogēnai zonai. Tās bija kā elektrizētas un kņudināja plaukstas, neraugoties uz eņģeļa mitro ādu un šampūnu.
Šampūnas smarža uzbudināja jau tā pārkairinātos nervus un vibrējošās vienā ritmā ķermeņa šūnas. Likās, ka gaiss un ēters visapkārt trīs un virpuļo, bet mēs lidojam pasaules un mūžības telpā, vienoti visuma dzīvības ritmā.
Puisīša iesvētīšana un uzņemšana LSB* noritēja pēc vispārpieņemtiem kanoniem, nekur nerakstītām brālības tradīcijām. Stiprs savā miesā un garā viņš devās pretīm savam liktenim. No debesīm nolaidusies šķīstītava* iesūca puisīti sevī līdz galam. Ar maigām, liegām mēles kustībām tas tika no visām pusēm aptaustīts un apmīļots. Lai taptu iesvētīts un uzņemts brālībā, puisītim vajadzēja atdot visu savu laicīgo mantu. Pētera mēles mudināts puisītis nepretojās un atdeva visu kas tam tobrīd bija. Palīgs, kas mudināja puisīti no mugurpuses, atgriezās dienasgaismā. Mans puisītis tam uzlikto eksāmenu izturēja godam.
Ar laimes pilnu skatienu Pēteris apsveica mani ar uzņemšanu LSB un cieši piekļāvies manām lūpām veltīja ilgu kaislīgu skūpstu. Cieši apskāvušies un glāstot viens otru, mēs vēl ilgi stāvējām zem dušas. Pār mums ritēja siltā ūdens strūkla, kura mūs vienoja un deva svētību. Bija patīkami un neaprakstāmi būt vienam veselam.
Uz brīdi atrāvies no Pētera es paņēmu pudeli un to piebeidzu. Es negribēju zaudēt ritmu.
– Tu zini, ko es uzrakstīju uz publiskās tualetes sienas 10 gadu vecumā, kad biju izlasījis pirmo seksuālo piedāvājumu?
– Nemetiet izsmēķus manā podā, es taču nečurāju jūsu pelnutraukos!

* * *

Noslēguši dušu un notraukuši viens otram uz ķermeņa palikušās ūdens pērlītes, mēs apmierināti ar puisīša iesvētībām izkāpām no vannas. Pēteris paņēma lielo frotē peldvieli un ar spulgojošām acīm palūkojās manī. Tās noslēpumaini staroja. Skatieni runāja savā valodā, gluži kā abas smadzeņu puslodes – vārdi tām nebija nepieciešami. Mēs klusējām, mēs bijām nedalāmi. Maigi un glāstoši viņš ar dvieli nosusināja manu ādu, brīžiem uzpūsdams tai savu elpu un atstādams kādu skūpstu. Tas mani ļoti uzbudināja un es protams nepaliku parādā, un ik pa brīdim atstāju kādu skūpstu arī uz galvu reibinošā ķermeņa.
Pičš bija kā lellīte, prasmīga meistara veidots mākslas šedevrs. Zīdainā āda, muskuļi un ķermeņa proporcijas bija ideālas, gluži kā īstam eņģelim. Trūka tikai baltu, zīdainu spārnu aiz muguras un zeltaina nimba virs galvas, lai es patiesi noticētu eņģeļu esamībai.
Paša Dieva esamība vai neesamība mani absolūti neuztrauca. Manā priekšā bija īsts, gluži kā no debesīm nācis, taustāms eņģelis. Kā Nabokova Lolita, viņš bija spējīgs pavedināt jebkuru kuru vien iekāros. Palaidnīgais fauniņš lieliski apzinājās savu pievilcības spēku un prasmīgi to pielietoja savā labā.
Šobrīd mēs bijām nedalāmi kā Siāmas dvīņi. Aizbēgt no sevis, savas zemapziņas nav iespējams. Vismaz es pagaidām nezinu nevienu, kuram tas būtu izdevies. Vieglāk ir izbēgt no Alkatraizas cietuma, vai aplaupīt Fortnoksā Federālās rezerves zelta glabātuvi. Mēs bijām viens otru atraduši. Vismaz Pēteris noteikti bija atradis to ko meklēja.
Izžāvējuši matus ar fēnu un aptinuši savus gurnus ar dvieļiem, mēs devāmies uz virtuvi nodoties vēderpriekiem. Nosēdušies viens otram pretī, mēs notiesājām Piča gatavotās sviestmaizes ar Cido apelsīnu sulu. Vitamīni lieti noderēja, sāpes un smaguma sajūta vēderā izzuda pati no sevis.
Bezgala apmierināti pēc dušas un vakariņām, mēs atkorķējām abas atlikušās alus pudeles un kāri pieplakām pie aprasojušām glāzēm. Tas likās kā Dieva svētīts nektārs. Iedzēris alu un lūkodamies manī, Pičs stāstīja to, ko nolasīju no viņa acīm un auras vēl pirms klusā balsī izteiktais vārds paspēja sasniegt manas ausis.
– Pirms pieciem gadiem, kad tēvs ar māti izšķīrās, es mājās praktiski biju biju viens. Visi bija aizmirsuši, ka man kā jebkuram citam gribās ar kādu parunāt, bet mamma mājas bija labi ja 2-3 reizes nedēļā. Lauris ar saviem draugiem skraidīja pakaļ meitenēm pat nenojauzdams, ka arī mani sāk interesēt sekss. Ar mammu runāt par to bija neērti, tēvs reti kad atbrauca ciemos, bet Lauris uzskatīja mani par galīgo sīko. Man nebija ar ko parunāt par TO.
Piecēlies, Pičs piegāja pie plīts un aplusināja svilpojošo tējkannu. Uzlicis uz galda divas tasītes un ielicis tajās “Lipton” tējas maisiņus, viņš veikli uzlēja tiem virsū vārošu ūdeni. Cukura vietā ielicis liepziedu medu un apmaisījis to ar sudraba karotīti, viņš vienu tasīti pastūma uz manu pusi.
– Kad sadraudzējos ar Edgaru, viņš aizpildīja to tukšumu kuru es nemācēju aizpildīt. Edžus ir gadu vai pusotra vecāks par tevi un Lauri, bet viņš nojauta ko es meklēju un pēc kā tiecos, bet nespēju panākt. Edžus redzēja, ka pie manis atnāk te viens, te otrs paziņa, bet īstu draugu man tā arī nebija. Savukārt draudzenes mani nekad nav interesējušas.
– Mēs aizbraucām uz upi pamakšķerēt un viņš piedāvāja papriekš nopeldēties. Izģērbušies kaili, mēs ņēmāmies pa ūdeni kā divi jauni un seksuāli jestri roņi. Ūdens, saules un Edgara kailā ķermeņa pieskārieni mani skurbināja. Kad pēc peldes noguruši atlaidāmies uz līdzpaņemtās segas pasauļoties, Edžus ar roku maigi notrauca man no muguras ūdenszāles un, acīs skatīdamies tieši pajautāja, ko es īsti par seksu domājot. Biju kā elektrizēts, es nebiju gaidījis šādu jautājumu no kāda , bet puisītis tik spēji piebrieda, ka pat nosarku no kauna. Viņš atklāja manas slēptākās vēlmes uzskatāmāk nekā es pats spētu par to pateikt.
– Viņš savu jau ir pateicis, parējais ir tev pašam jāpasaka.– Vērodams un turpinot glāstīt plecu pie kakla, Edžus mani iedrošināja.
Biju pieradis uzdot līdzīgus jautājumus citiem, cerot uz atklātu atbildi, bet te pēkšņi atklāju, ka baildos izteikt savu vēlmi skaļi. Gaidot ko es teikšu, Edgars aplaizīja savas lūpas ar mēli. Nezinādams kā atbildi ietērpt vārdos, es viņu spēji apskāvu, cieši piespiedu sev klāt, un lai neko neteiktu, aizzīmogoju viņa lūpas ar savējām. Ar roku pieskāries viņa loceklim, manīju cik tas ātri piebriest. Arī Edgara loceklis bija pilnīgi pastāvīgs un runāja pats par sevi.
Novācis no galda šķīvi un tukšās tasītes, Pēteris tās veikli nomazgāja un ielika trauku žāvētājā. Salējis glāzēs atlikušo alu un izmetis tukšās pudeles, viņš it kā kautrēdamies no kaut kā, palika stāvot pie loga un iesānis lūkojās man garām. Es laikam biju pirmais kam viņš to stāstīja.
– Biju kā apreibis no kailuma, skūpstiem un ereģētajiem locekļiem, ka zaudēju realitātes sajūtu. Mēs glāstījām viens otru, ar muti burtiski izsūcām viens otru, bet rokas kā negudras darbojās ar otra puisīti. Tas viss bija tik neparasti, negaidīti un patīkami. Kā Kolumbs, es veicu vienu atklājumu pēc otra. Centos iegaumēt visas tās vietas, kas sniedza baudu, bet kuras vienatnē nebija iespējams atklāt. Mēs bijām kā negudri no kaisles, ka pat nemanījām, ka esam viens otru nošķieduši ar sēklu kā tādi sušķi.
– Nopeldējušies, mēs to darījām vēl neskaitāmas reizes. Mēs bijām kā izbadējušies viens pēc otra. Es baidījos to visu zaudēt, nenojauzdams, ka tas ir vēl tikai ir pats sākums. Manas seksa skolas sākums.
Pētera balss tembrs mainījās. Varēja manīt, cik zīmīgs viņam šis notikums šķita pat tagad. Tieši Edgars bija atklājis un pilnveidojis Pēteri. Izņēmis no bāra divas bundžiņas ar džin-toniku, vinš vienu pasniedza man.
– Ik reizes atnākot pie manis mājās viņš iemācīja tādus paņēmienus un glāstus, ka tirpas gāja caur visu ķermeni. Nereti pēc kopīgās masturbācijas, viņš mani iesmērēja ar savu sēklu. Kā cītīgs skolnieks, es jau visai drīz varēju sniegt tādu pašu seksuālo saldkaisli un baudu kā viņš. Viņš pastāvīgi mani izprovocēja, lai es viņu seksuāli pavedinu un izlikās, ka negrib man atklāt seksa noslēpumus. Pateicoties šīm Edžus provokācijām mēs atklājām daudz vēl neapzinātas lietas un paņēmienus neraugoties uz to, ka varējām tikties tikai pa dienu. Viņš gribēja lai es pats veiktu atklājumus.
Ar pirkstiem stigri saņēmis džin-tonika kārbas ļipiņu es spēji to parāvu. Bundžiņā ar troksni ieplūda gaiss. Pieplacis pie tās es ar labpatiku iedzēru pāris malkus. Kā rādās Pēterim priekšā vēl daudz stāstāmā, bet no informācijas pārpilnības mani jau sāka kaltēt.
– Kad Edžus dabūja šofera tiesības, es pierunāju mammu pieņemt viņu darbā. Kopš tā laika Edžus varēja nākt pie mums jebkurā laikā. Edžus bija visa mana pasaule. Viņš mani iemācīja kā pavedināt jebkuru man iepatikušos cilvēku. Tu pats varēji par to pārliecināties, kaut arī tu esi pirmais. Bez viņa es nebūtu tas, kas es esmu pašlaik, un mūsu ceļi diez vai būtu krustojusies.– Pēteris zīmīgi paskatījās uz mani.
– Viņš man bieži stāstīja par savu pirmo seksa skolotāju – guru. Līdz pat sestajai klasei ieskaitot, viņš ar to mācījās kopā vienā klasē. Viņi bija nešķirami draugi un dzīvoja blakus dzīvokļos, bet naktis nereti pavadīja kopā vienā gultā. Kad bija sasniegta pilnība, liktenis bija lēmis viņu ceļus uz laiku pašķirt, lai vēlāk tie satiktos pretējās fāzēs.
– Vismaz līdz šodienai tas tā tiešām arī bija.– Pēteris beidza savu stāstu un pagriezās pret mani. Viņš smaidīja vērodamies mani. Lampa viņam virs galvas bija no auras izveidojusi nimbu. Tas acis žilbinoši laistījās un staroja, ka nācās pat piemiegt acis.
– Guru biji tu.
– Dokumentāls fakts.

* * *

– Kad tu atnāci pie manas mammas, es jau zināju – tas esi tu. Es tevi uzreiz atpazinu pēc auras. Tevi kanonizētu, pēc Edžus stāstītā, pazinu līdz sestās klases beigām, kad jūsu ceļi pašķīrās.– viņš alka izrunāties ar savu elku, kura kārtā viņš pats mani bija iecēlis.
– Atmetīsim pasakas, ka bērnus atrod kāpostos vai arī pērk veikalos. To, ka sievietēm ARĪ var būt bērni, atstājam bez ievērības. Pirmajā klasē tu paziņoji, ka bērni nāk caur kājstarpi. Tev bija pilnīga taisnība. Tava māte vecāku kopsapulcē aizstāvoties pret uzbrukumiem, par it kā pāragru bērna seksuālo audzināšanu, naivi pajautāja:– “Vai man būtu jāsaka, ka bērni nāk caur anālo atveri?” Viņa un pārējie vecāki toreiz vēl nezināja, ka tā reizēm mēdz gadīties.
Dzirdēt manus dzīves faktus un sīkumus, kurus pat es sen biju aizmirsis, savdabīgā Pētera izklāstījumā bija ļoti neparasti.
– Ceturtā klasē tev ienāca prātā doma, ka puisītis ir regulāri jātrenē ar mēli un lūpām, lai tas funkcionētu agrāk, augtu lielāks un skaistāks. Tev bija taisnība, jo tavs skolnieks Edžus, manā personā ir ieguvis vērā ņemamu liecību. Agri sākot, esmu ieguvis vairākus gadus sevis iepazīšanai un baudu apgūšanai.– Cokteilis veicināja Pētera runas plūdus. Tos vairs nebija iespējams apturēt.
– Būtiska bija atklāsme, ka pielietojot puisīti meitiņas analogā, baudu var palielināt vairākkārt. Tās devējs gūst divkāršu baudu, jo agonē arī viņa puisītis. Ievērības cienīga bija pozīcijas 69 apgūšana. Arī ķermeņa ieziešana ar sēklu un jebkura tā uzņemšana. Tas kā vērtīgs eleksīrs palīdz uzturēt jaunību un skaistumu. Man piemēram, tas palīdzēja tikt vaļā no pinnēm.– viņš ar uzsvaru teica. Tas tiesa, no pinnēm viņa sejā nebija ne miņas.
Piebeidzis džin-toniku viņš viegli ar plaukstu saplacināja tukšo alumīnija kārbu un iemeta stūrī stāvošajā kastē. Paskatījies uz mani Pēteris nosodoši papurināja galvu un piebilda.
– Tavs skolnieks, darbu un pētījumu turpinātājs Edžus teica, ka baidoties sabiedrības nosodījuma, jūs esat pārtraukuši pētījumus ar savas kārtas pārstāvjiem.
– FOMA! Meli, – teica guru – Viena vienīga FOMA!
– FOMA, protams nozīmē – meli.

* * *

No uzņemtā alkohola daudzuma jutos saguris un Pētera teiktais sasniedza mani kā caur miglu. Tā vienlaikus bija Pētera grēksūdze, manis atdzīšana un pielūgsme.
– Kā jau es teicu, tevi pazinu līdz ko ieraudzīju. Toreiz, kad tu atnāci pie manas mammas, es tevi iemīlēju pirmoreiz. Zinot, ka neesi atteicies no saviem ideāliem, tapa otrā mīlestība. Tavs skaistums radīja trešo. Vērojot tavu seksa tehniku dzima ceturtā. Kad tavs skolnieks tevi noliedza, liedzot ar tevi dalīties trīskāršā priekā, dzima piektā. Kad atklāji manu noslēpumu un neaiztiki dienasgrāmatu, iemīlēju tevi sesto reizi. Kad tu atgriezies un pieņēmi mani, es iemīlēju tevi septīto reizi. Septiņi ir mīlestības svētais skaitlis.– Pēteris nopietni ticēja skatļa septiņi maģijai.
Loks bija noslēdzies. Pēteris bija mani kanonizējis, iecēlis svēto kārtā un pasludinājis par mīlestības GURU. Tas bija beigu sākums.
– Oh, boy!*– CCR nomainīja “dubļi”*. Mud izpildīja slavenāko no brāļu Everliju mīlas dziesmām.
– Izrādās, ka lidojošo sķīvīšu apkalpes uz Zemes atklājušas vismaz septiņus dzimumus, turklāt visus ar būtisku lomu cilvēku sugas turpināšanā. Viņi teica, ka uz Zemes nevarētu piedzimt neviens bērns, ja nebūtu homoseksuālistu. Bez lezbietēm toties VARĒTU mierīgi IZTIKT. Bērni nevarētu dzimt, ja nebūtu sieviešu, kas vecākas par sešdesmit pieciem gadiem. Toties bez vīriešiem, kas vecāki par sešdesmit pieciem gadiem, mierīgi VARĒTU IZTIKT, Nevarētu rasties jauni bērni, ja nebūtu tādu bērnu, kas nodzīvojusi šaisaulē tikai stundu vai vēl mazāk. Un tāda garā.
Billijam tie likās tīrie pekstiņi.

* * *

Kaut kas spēcīgs iebelza man starp acīm un, cenšoties pie kaut kā pieķerties, es ar smagu blīkšķi nogāzos uz virtuves grīdas. Es iekniebu sev rokā un pārliecinājies, ka nesapņoju iekaucos. Laikam klausoties Pēterī biju iesnaudies. Aptaustījis grīdu, atradu Pičam nokritušo gurnautu un šampanieša korķi, īsto mana kritiena vaininieku. Kails un neatvairāmi skaists, blakus stāvēja Pičs lejot glāzēs dzirgstošu šampanieti.
– Par mūsu satikšanos. Par labāko manā mūžā, manis atdzīšanu,– Pičs, smaidot kā maija saulīte, pasniedza roku un palīdzēja man piecelties. Viņa nosauļotais, ar aromātisko eļļu ieziestais ķermenis spīdēja un laistījās. Zem ādas, vēl neapklātiem ar tauku slānīti, spēlējās līdz galam neattīstījušies, vingri un maigi pusaudža muskuļi. Bija tīkami uz viņu skatīties un vēl grūtāk atraut skatienu. Tas nebija parasts fauniņš, viņš bija pats Erosa iemiesojums.
Paņēmis no viņa glāzi ar dzirkstošo šampānieti un, neatrāvis no viņa skatienu, es vienā rāvienā to iztukšoju. Tā bija kļūda.
Kļūda, ka izdzēru arī otro glāzi. Man bija pārāk labi, lai pretotos kārdinājumam nedzert. Man bija vajadzīgas kaut kādas rozā brilles, lai uz šo pasauli spētu skatīties ar izpratni.
– To be continued…

* * *

Pa manu ķermeni slīdēja siltas rokas un tuvojās puisītim. Es pavēru acis un neizpratnē paskatījos spoguļgriestos virs gultas. Tā nebija nedz mana, nedz Ingas un pat ne man kāda zināma istaba. Mēs ar Edžu kādreiz par tādu sapņojām, bet tā arī palika tikai ideju līmenī. Spogulī atpazinu Pētera istabas iekārtojumu, “Sharp” muzikālo centru uz galda, bet uz sienas uzlīmētie posteri bija nezin kur pazuduši. Tomēr šaubu nebija, es atrados platajā Pētera gultā. Neizpratni radīja pie gultas uzlīmētie, bet nu jau pazudušie izpildītāju posteri.
Satvēris rokā un apņēmis manu puisīti ar karstām lūpām, kāds mēlei piepalīdzot cītīgi centās to pamodināt. To skubināja un masēja arī no elles vārtu* puses. Puisītis pieņēmās spēkā un piebrieda. Pētera skūpsti un roku glāsti nāca augšup pa ķermeni, radīdami patīkamu eiforiju un trīsas. Manīgie pirksti atrada visjutīgākās manas ķermeņa zonas un to aizskaršana ļoti uzbudināja un neļāva gulēt.
Nespēdams vairs noturēties, es dāvāju savus glāstus un skūpstus pašpārliecinātajam agresoram. Mans puisītis bija satracināts un meklēja iespēju izlādēties. Tas viņam bija nepieciešams, jo nesasniedzis orgasmu, tas sodīja mani ar dusmīgu un ērcīgu noskaņojumu vismaz uz pāris dienām un apkārtējie to dabūja izjust uz savas ādas.
Ieziedis manu mazo draudziņu ar smaržīgu lubrikantu, Piča gādīgās rokas to uzmanīgi ievadīja savos elles vārtos. Nesastapis ne mazāko pretestību, tēraudcietais piedēklis viegli ieslīdēja Pēterī līdz pat saknei. Meklēdams atpakaļceļu sāku to kustināt, bet atrazdamies virspusē, kusties augšup, lejup un nepārtraukti mainot leņķus, Pēteris visādi centās to samulsināt. Puisītim izbēgt nebija nekādu iespēju.
Biju apmulsis, jo tas notika tik negaidīti, bez abpusējas vienošanās un sagatavošanās. Manu labprātīgu piekrišanu vai nepiekrišanu neviens pat neprasīja. Profesionālis izrīkojās ar mani kā ar parastu marioneti. Lai izbeigtu puisīša mokas šaurajā atverē, pārtvēru ritmu un centos ātrāk beigt. Tomēr viss ko es darīju, par spīti veselajam saprātam, baudu tikai pastiprināja.
– Vēl dziļāk, Krist! Cool! Cik labi, Krist! Es nevaru vairs…– starp orgasma radītām neartikulētām skaņām varēja dzirdēt aprautus Piča komentārus. Neatvairāmi tuvojās kulminācijas brīdis un pēkšņi atmiņā uzpeldēja kaut kur lasīts padoms meitenēm.
– Ja tevi izvaro un nevari pretoties, tad vismaz atslābinies, vismaz saņem baudu un orgasmu līdz galam.
Sekoju padomam un atstāju agresorā, kā man pašam likās, pāris pintes šķidruma. Gandarījums bija pilnīgs un neatgriezenisks..
Vienlaicīgi ar mani kulminēja arī Pēteris, bagātīgi apšļākdams manas krūtis un zodu ar sēklas strūklu kā no ugunsdzēsēju hidranta. Nokāpis no mana vēl vingrā puisīša un atlaidies man blakus, viņš iezieda savu izšļākto sēklu manās krūtīs un lūpās. Nolaizījis zodu un lūpas ar lunkano mēli, viņš kā vampīriņš iezīdās man kaklā un kā savas uzvaras zīmi atstāja tur uzsūktu zilumu. Izvairīties nebija iespējams. Es tiku iezīmēts kā iejāts zirgs ar īpašnieka zīmogu pašā redzamajākā vietā.
Piespiedies man blakus, kā pēc impossible mission, viņš murrādams kā kaķis, uzlika galvu man uz krūtīm un atpūtās. Vismaz viņš savu iecerēto, bet grūto un neizpildāmo misiju bija veicis godam. Gribēju gulēt, bet Pētera skūpsti paldies vietā to neļāva darīt. Tie bija tik saldi un dzirkstoši kā šampānietis, kuru mēs vēl gluži nesen bijām dzēruši.
Nogurums ņēma virsroku un apgūlies uz vēdera, es centos aizmigt. Zināju, ka izņemot nevainīgus skūpstus, vairāk nekas cits nesekos un nekas neapdraudēs manu nevainību. Es jutos viņam pateicīgs par sniegto baudu un īstu seksa guru sniegto mācībstundu. Par iespēju būt kopā te un tagad. Prieku, ka viņš vispār tāds ir uz pasaules. Manī modās kaut kas vairāk nekā pateicība par šo nakti. Varbūt tā bija mīlestība.
Nezinu, varbūt viss tā arī bija patiesībā.
Mazais resgalis, apzinoties sava fauniņa-eņģeļa neatvairāmo pievilcību, bija mani sakāvis visās iepējamās frontēs un pašlaik svinēja savu uzvaru. Ar mani, atzītu seksa guru, Pēteris izrīkojās kā ar mazu nepieredzējušu puišeli. Viņā bija dzimis guru, kas pārspēja mani desmitkārt!
Kā izrādās viņš pats bija bija kā guru – Edgara veidots guru! Būtībā man tas bija vienalga. Mīlestības guru pulkam bija piebiedrojies jauns Skolotājs. Gluži kā jauns Buda pie simt divdesmit sešiem jau esošiem. Jēzus, starp citu, ir viens no desmit izcilākajiem austrumu Budām.
– Oh, boy!– paklausot tālvadības pults komandai, spoguļgriesti atgriezās atpakaļ nišā. Sienu atkal rotāja roka izpildītāju posteri. Mud atzinās mīlestībā. Pēteris atkal šo dziesmu veltīja man.
Vēl paši līdz galam neapzinādamies ar mums notikušās pārvērtības, mēs vienlaicīgi ar Piču nosūtījām telepātisku pavēli četriem gorillām uz soliņa, doties katram uz savu debespusi. Viņi to arī nekavējoties izdarīja. Blakus soliņam palika četras neizdzertas Aldara “Zelta alus” pudeles. Viniem tās bija vienaldzīgas. Mums ar Piču arī.
– Man tur ne silts, ne auksts, vai viņš priecājas vai nepriecājas, ka panācis savu. Tā ir mana un Jēzus privāta lieta.
– Varbūt, ka man nekad nebūs kāzu, taču medusmēnesis man jau ir bijis.
– Tā bija kārtēja FOMA.

* * *

– Krist, kāpēc tu vairs nenāc pie manis un Pētera ciemos? Pēc mana brauciena uz Briseli Pēteris ir galīgi pārvērties. Mājās atnāk tikai pārnakšņot, jo visur meklē tevi. Ja ir mājās, tad ir nikns un ērcīgs, neko nedara, labākajā gadījumā tikai guļ. Ar Lauri un mani pat nerunā. Ir pilnīgi noslēdzies sevī. Ar mani viņš negrib runāt tāpēc, ka nesaku tavu adresi un mobilā telefona numuru.– Inga teica, nervozi griezdama sava elegantā kostīma pogas.
Acu zibšņi nodeva viņu, apstiprinot to ko es jau zināju – trešais šinī spēlē bija nevis Edžus, bet viņa!
– Ak, svētā vientiesība, kā gan es to neapjautu jau agrāk!– es jautāju sev, pats bīdamies no savas atskārsmes.
– Viena lieta, ja Pēteris pats izgāja uz mani, bet pavisam cita, ja tas viss bija Ingas organizēts pasākums, vai pat abu divu kopēja sadarbība. Kālab gan tas Ingai varētu būt vajadzīgs. Lai sakompromitētu mani Irēnas acīs un iegūtu sev? Tik liela muļķe viņa tomēr nevarētu būt, lai neapzinātos savas rīcības sekas un Irēnas dusmas.
– Mobilais tev izslēgts vai uzlikts uz pāradresāciju, bet iet pie tevis negribu, lai nejauši neuzskrietu Irēnai. Es negribu ar viņu salekties, viņai vēl ir spēks kaulos un, ne mazums teikšanas mūsu pilsētas domē. Tikai tevis dēļ viņa ir aizkavējusies šeit. Viņa jau sen mērķē uz Saeimu un Eiropas Savienību.– viņa teica, pat nenojaušot, ka atklāj man ne tikai Irēnas nākotnes plānus.
Es klusēju, ļaujot viņai pilnu vaļu izrunāties. Pēc pieredzes zināju, ka sievietei var aizliegt jeb ko, tikai ne iespēju runāt – viņa to nekad tev nepiedos. Es savukārt nevēlējos iegūt ienaidnieku sievietes veidolā. Ja dusmu un aklā naida pamatā ir sekssuālās attiecības, tās ir galīgi neaprēķinānas un gatavas atstāt aiz sevis līķu kalnus. Vajadzēja būt uzmanīgam un vērīgam.
Izvilcis Marlboro paciņu, ar knipi no paciņas izsitu pāris cigaretes. No piedāvātās cigaretes viņa atteicās. Paraustīju plecus piesmēķēju cigareti ar Irēnas dāvātām Zippo šķiltavām. Dziļi ievilku dūmu un izpūtu vairākus dūmu gredzenus. Viens no tiem vieglas vējas pūsmas nests nostājās Ingai virs galvas un saules staru apmirdzēts apstājās. Otrais un trešais dūmu gredzens nostājās viens virs otra veidodani svēto trīsvienību.
– Nu gatavā svētā! Svētā Indijas govs.– pie sevis nosmējos.
– Mīļumiņ, nu atnāc uz Pētera dzimšanas dienu ar nelielu dāvaniņu. Pēteris tevi ļoti grib satikt. Tu jau pats labāk zini ko viņš visvairāk grib. Neatsaki man, nesabojā mūsu kopējos svētkus. Gan jau Pičs tev par visu atlīdzinās no savas kabatas naudas. Viņš tev ļoti tic, zin ka tu par viņu nekad nesūdzēsies.
Viņa izņēma no savas rokas somiņas “Dunhill” paciņu ar cigaretēm. Piesmēķējusi no manis uzšķiltām Zippo šķiltavām, viņa vilka vienu dūmu pēc otra. Neizsmēķējusi pat pusi no cigaretes, viņa to nometa zemē un ar savu kurpes purngalu apdzēsa.
– Un vispār, Krist, esi cilvēks, saproti arī viņu. Viņš tevi patiešām mīl, bet gan jau ar laiku tas pāries, tā pat kā ar Edžu.– it kā nedaudz samulsusi, viņa sāka rakņāties savā rokas somiņā, tad paņēma kreisajā rokā turēto plastmasas maisiņu un pasniedza to man.
– Te ir divi T–krekli saskādēto vietā, "White Horse" morālo sāpju remdināšanai un 20 lati labākam garastāvoklim. Es ceru, ka tā būs pietiekama kompensācija par manu lomu šajā lietā,– viņa izskatījās pamatīgi samulsusi.
– Ja ne, tad pasaki cik, un es tev samaksāšu!– Ingai sāka beigties pacietība un viņa krita no vienas galējības otrā.
– Ja neatbrauksi pats uz viņa jubileju, būšu spiesta pateikt Pičam tavu mājas adresi un telefonu numuru. Viņš pats tevi atvedīs uz savu dzimšanas dienu.
Pētera dēļ viņa ir gatava iet pāri līķiem un panākt savu, ja ne ar pīrāgu, tad vismaz ar pātagas palīdzību. Kā īstena kristiete, viņa Vecās Derības morālās vērtības centās pārnest uz mūsdienām. Bija izveidojies īsts Bībeles cienīgs sižets un jauns – Ingas Evanģēlijs!
Iepriekšējais favorīts Edžus bija pakritis un tā vietā bija atnācis jauns, daudz perspektīvāks Pegass.
– Nodzītus zirgus taču nošauj, vai ne, Inga?– es atcerējos kādu vecu amerikāņu filmu.
– Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Jauna formulas “2 in 1”interpretācija – gan divi vienā, gan viens pret diviem.– pie sevis nodomāju un nepatikā noskurinājos.
Es negribēju pieņemt šo Danaja dāvanu no Ingas rokām un noliedzoši papurinājis galvu es viņai atdevu atpakaļ maisiņu ar dāvanām. Sapratusi, ka izplānotais Krista pirkšanas – pārdošanas manevrs nav izdevies, viņa nu jau nevajadzīgo ēsmu bez mazākās nožēlas ielika blakus soliņam esošajā atkritumu urnā. Tas bija demonstratīvs mājiens man ar slotas kātu, viņa netaisījās tik viegli padoties.
– Vai Edžus arī būs viesībās?– man vēl vajadzēja tikt skaidrībā kas bija noticis ar veco viņas “zirgu”.
– Nē, viņš paņēmis bezalgas atvaļinājumu un aizbraucis nezināmā virzienā.– viņa nevērīgi izmeta jau daudz mierīgākā tonī.
– Neaizmirsti, mēs ar Piču tevi ļoti gaidīsim.– viņa piecēlas no soliņa un neatvadījusies aizgāja. Kā izaicinājums, pie soliņa palikās viņas nomestais cimds.
– Es zināju ko viņš grib dzimšanas diena. Es zināju, ka viņš to saņems.
– To zināja arī viņš. Un Inga.
– MANS guru to nezināja. To zināji TU.
– Viena vienīga FOMA!
Foma, protams, biju es pats.

* * *

Turpinājums ŽIGOLO-4 -- DUBULTSPĒLE (noslēgums)