Lūk, decembra beigās, caur zibeņu vāliem,
Caur pērkoņa dārdiem, tuviem un tāliem,
Ar cepumu rokā, bet otrā – ar glāzi
Es piesaucu tevi, tu bārdainais āzi,


Kas ragavās šķībās kratās pa gaisu,
Kas skursteņos spraucās ar dāvanu maisu,
Ar elpu kā cirvi un pampušu seju
Tu deklamēt pieprasi sūdīgu dzeju…


Šai zvaniņu jūklī un akciju tvanā
Tu iebrūc kā nelaime mājoklī manā.
Ar vēderu resnu un bārdu no vilnas
Tu reklamē preces un čakarē filmas.


“Nopērc šo desu! Nopērc šo telti!
Prostamol Uno – tikpat kā par velti!
Bārbijas slaidas ar zeltainiem matiem!”
Tu cilvēkus pārvērt par pirkumu ratiem.


Tu bezvainas bērniņus klēpī sev cilā,
Un, pierijies, notinies vakarā zilā.
Ar cepumu rokā, bet otrā – ar glāzi
Es piesaucu tevi, tu bārdainais āzi.


Es cērtu tev acīs ar skatienu cietu:
Un saku tev, resnais - apzinies vietu!
Aiztaisi maisu, nolīmē bārdu, nopogā vēderu, nomaini vārdu.


Aizej no Spices un mierā liec Molu
Līgumu saplēs ar Koku un Kolu
Izkāp no vitrīnām, pazūdi dzīlēs,
Tinies ar galiem – tad tevi mīlēs.