Vakar ejot gulēt vismaz desmit minūtes bija tā sajūta, kad dvēsele ceļās augšup, bet ķermenis paliek guļam. Ļoti īpatnēja sajūta, es pat gribētu teikt - apreibinoša. Un dīvainais sapnis, kas mani vajā jau veselas četras naktis pēc kārtas, atkal  jau mani apciemoja. Es atkal biju stāvoklī. Dzīvoju lielā mājā, ar daudz istabām, un dīvainiem pagrabiņiem, un ejām. Veclaicīga māja, ar milzīgiem logiem. Cilvēki ko redzēju, un atpazinu, bija māsīcas Rita un Aija, viņu mamma(mana krustmāte) Brigita, mana mamma, un omīte, uz sapņa beigām pievienojās arī nenozīmīgi masu skatu cilvēki no maniem laukiem. Nezinu kādēļ, bet man nemitīgi bija no kāda jābēg un jāslapstās. zinu ka man neizprotamu iemeslu dēļ bija pīrsings ne tikai mēlē, bet arī  tur...  Nu zem mēles izdurts cauri pazodei. Kaut kādu, tikpat neizskaidrojamu iemeslu dēļ, mēle ar šo pīrsingu tika savienoti ar garu stieni, un diezgan palielām plastmasas bumbiņām, kas vēlāk izslīdēja cauri visiem caurumiem, un es paliku ar milzu neaizbāztiem tuneļiem mēlē un pazodē. Vēlāk es uzzināju ka esmu stāvoklī. Kāds man to teica. Bet tad es sāku domāt, kas ir tēvs, un atbildi es tomēŗ nespēju rast, jo ņemot vērā grūtniecības ilgumu(kēds mēnesis), neviena reāal kandidāta nebija.. Zinu ka man bija bijis kaut kāds čalis, ar pusgariem melniem matiem, smuks, labu augumu, mīļš, atbildīgs un visādi citādi gandrīz ideāls vīrietis. ZInu ka viņš mani ļoti mīlēja, tomēr neizskaidrojamu iemeslu dēļ es biju nolaidusi pa kreisi(jau labu laiku atpakaļ). Tādēļ mēš bijām pašķīrušies. Taču kad viņš uzzināja par bērnu, tieši viņš bija tas, kas man visvairāk palīdzēja. Es viņam izstāstiju par esošo situāciju, un piereizes atvaiojos par savu sānsoli, kuru ļoti nožēloju. Tā mēs abi sēdējām cieši apskāvušies, un raudājām. Viņš apņēmās būt labs tēvs un nekad, nekad mūs vairs nepamest. Tad pavidam notika vēl visādas sīkas, grūti aprakstāmas darbības, kad staigāju pa dīvaino māju, un pētiju telpas, istabas, iepazinos ar dažiem cilvēkiem. Pēkšņi man nogāja ūdeņi un visi krita panikā, izņemot mani. Es vēl ilgu laiku nebiju pārliecināta vai tie bija ūdeņi vai spēcīga nesaturēšana(haha).. Tomēŗ pie pirmajām sāpēm sapratu, ka nu ir(vairākas reizes pusmiegā pavēru acis, jo noraustijos, it kā no sāpēm). Zvanijām ārstiem, viņi kko čakarējās, tā nu es tur klīdu apkāŗt, un ik pa brīdim kāds drudžaini skrēja man pakaļ, ar padomiem un morālo atbalstu.. Tad iejaucās kaut kāds kreisais sapnis, kas nebija pa tēmu, es krāsoju soliņu, zilu, zaļu, dzeltenu un sarkanu, slēpos krūmos, tiku  izglābta, un aizvesta līdz autobusa pieturai, lai brauktu uz dzemdību namu. tad pēkšņi pietura, no kuras man bija jāizbrauc atradāš manos laukos, tur stāvēja daudzi cilvēki un visi lupija uz manu vēderu. Ik pa brīdim kādam sažmiedzu roku un bļāvu, jo sāpes atgriezās atkal un atkal. tomēr man vēl bija garš ceļš priekšā. Tad kaut kas notika, kas nu jau ir izkritis no galvas. Sāpes vairs neatgriezās, un mēs(ar manu vīrieti, mammu, un kaut kādu draudzeni) sākām satraukties, jo bērniņš arī vel netaisijās nākt ārā. Beigu beigās ārsts paziņoja, ka bērns ir miris, un viņš esot jāizņem. Pēkšņi nez kādēļ viņš esot bijis pārāk mazs, un nepietiekami attīstijies, lai būtu dzīvotājs. Es raudāju, un pamodos ar asarām acīs, roka uz vēdera. . Vajadzēja vismaz piecpadsmit minūtes, lai es apjēgtu, ka vairs neguļu, un ka tas bija tikai sapnis. Sajūta vēl ar vien ir diezgan graujoša...

PS: redzēju arī piekto reizi..