Ievēroju ss.lv sludinājumu, ka kāds galvaspilsētas interneta provaideris (vārdā labāk gan nesaukšu) piedāvā studentiem un skolniekiem piepelnīties, izmētājot pa daudzdzīvokļu pasta kastēm spamu (reklāmas bukletus). Kā bija norādīts sludinājumā, samaksa par darbu – 10LS dienā. Padomāju – likās ļoti laba alternatīva, kā aizpildīt brīvo laiku, papildus gūstot no tā arī zināmu labumu. Nosūtīju savu CV, jau pēc pāris stundām sekoja zvans, kurā mani uzaicināja uz darba pārrunām (nu ja tās maz nosauksi par pārrunām).

Ierados norādītajā adresē pusstundu agrāk, jo, redz, ierasties ar nokavēšanos uz darba interviju neesot labais tonis. Ja jau nokavēt darba interviju nav labi no darba meklētāja puses, tad ko lai saka par priekšnieku, kurš var atļauties nokavēt gandrīz stundu, neuzskatot par nepieciešamu ierasties laicīgi. Labi gan, ka šajā dienā nekas vēlāk nebija ieplānots, tomēr no priekšnieku puses par savdabīgas cieņas izrādīšanu laikam jau pat īsti nevajadzētu domāt, jo ir taču krīze un visi grib darbu, tomēr diezin vai tas nozīmē, ka nu drīkst darīt ko grib, jo, ja aiziešu es, vietā nāks cits. Nebeidzamā ķēdes reakcija, kurā darba devējs nupat jau jūtas kā svarīga valsts amatpersona, kuram uzspļaut uz cilvēkiem sev apkārt.

Labi, ko nu vairs par to, labāk izstāstīšu kā tad man gāja darba intervijā. Intervija pamatā bija ļoti īsa, pajautāja vien, vai es esmu gatavs strādāt, uzreiz iedeva kasti ar reklāmas materiāliem un karti, kurā Rīgas galā nepieciešams reklāmu izvietot.

Nākamās dienas rīts – esmu pamodies, pulkstenis rāda seši no rīta, nāk miegs, bet gulēt nav laika, jo jāsāk strādāt. Cik man bija zināms, visvieglākais laiks, kad var tikt māju kāpņu telpās ir tad, kad cilvēki dodas uz darbu, vai pārrodas no tā. Tā kā nebiju sajūsmā par darba veikšanu diennakts tumšajā daļā, tad nolēmu, ka man jāierodas norādītajā reģionā no rīta puses. Pirmā diena bija nogurdinoša – ne man bija izstrādāta kāda vienota sistēma, kā darbu kaut nedaudz sistematizēt, nezināju, kā lai nogādāju reklāmas bukletus tajās mājās, pie kuru durvīm nācās nostāvēt n-tās minūtes un, turklāt, bez panākumiem. Lai tur vai kā, bet desmit piecstāvīgās mājas biju “pieveicis”, priekš pirmās dienas neslikti, ja ņem vērā, ka vienai mājai bija veselas astoņas (jā, nepārrakstījos, tās patiešām bija tik daudz) kāpņu telpas, jeb, tautā sauktie “poģīši”. Atsalis un visādi citādi fiziski noguris, devos mājup, iespaids pēc pirmās darba dienas nebija diezko iepriecinošs, tomēr vēlme turpināt strādāt bija pārāk liela, lai jau pirmajā dienā mestu plinti krūmos. Nē, neesmu no tādiem tipiņiem, tādēļ sakodis zobus nākamajā dienā gāju vēlreiz. Otrajā dienā jau man bija iestrādāti dažādi knifiņi, kā, pēc iespējas ātrāk, iekļūt daudzīvokļu dzīvojamo māju kāpņu telpās, lai izmētātu pa iedzīvotāju pasta kastītēm reklāmas piedāvājumus. Iegūtās iemaņas patiešām palīdzēja un darbs padevās aizvien labāk. Tādā pašā garā tika “pieveiktas” vēl četras dienas un darbs šajā Rīgas mikrorajonā tika pabeigts. Prieks par paveikto un vēl lielāku prieku deva sajūta, ka par to tikšu pienācīgi atalgots.

Kā izrādījās vēlāk – darba devējam patiešām uzspļaut darbiniekiem, ar tik cūcisku rīcību sen nebiju sastapies. Solīto sešdesmit latu vietā (kā tika runāts darba intervijā – par katru darba dienu man pienākas desmit latu atalgojums) dabūju vien 20 latus, kuri knapi atlīdzināja ieguldītos līdzekļus (e-talons, lai nokļūtu nepieciešamajā mikrorajonā + ēst arī gribās). Uz jautājumu, kādēļ nesaņēmu tik lielu atalgojumu, par kādu tika runāts, man tika atbildēts, ka darba līgums ar mani nav noslēgts un lai es priecājoties, ka saņēmu vispār kautkādu naudu. Ar to jau vien nepietika – vēl tika teikts, ja negribu vairāk strādāt pie viņiem, lai atnesu atpakaļ atlikušo kastes saturu, kurā bija man iedoti reklāmas bukleti. Uz to es atbildēju – pierādiet, ka devāt man kautko, ja jau maksāt negribat, tad arī to kasti atkritumu konteinerā izsviedīšu. Kur godīgums? Kāda attieksme pret mani, tāda man pret viņiem.

Es nožēloju, ka biju tik naivs un uzticējos darba devēja solījumiem, ka viss tiks pienācīgi apmaksāts (to teica darba intervijā), bet kad pienāca mana algas diena, tad šie solījumi tika aizmirsti. Man izdevīgāk ir sēdēt pie datora un brīvajā laikā meklēt cilvēkus, kuriem nepieciešams izstrādāt mājaslapas, nekā mēģināt piepelnīties pie šī darba devēja. Nē, patiešām, tomēr sliktākais ir tas, ka es atkal esmu bez darba un jāsāk viss no sākuma. Katras dienas rituāls – ieslēdzu no rīta datoru, izčekoju ss.lv un zip.lv darba piedāvājumus, interesantākajiem nosūtu savu CV un dodos darīt ko citu. Itkā jau manas nozares speciālisti ir nepieciešami lielā skaitā Latvijas uzņēmumu (web izstrāde un dizains), tomēr reālā situācija rāda ko citu. Vai nu darba devējam nav naudas, vai arī tiek meklēts labais gariņš, kurš par kapeikām mācēs to, ko trīs darbinieki spēj izdarīt kopā. Nav jau tā, ka es tagad čīkstēšu un nolaidīšu rokas, bet tomēr sāp tas, ka darba devēju starpā valda visatļautība, kurai nav robežu. Novēlu citiem darba meklētājiem nepieļaut manu pieļauto kļūdu – neuzticieties darba devējiem, ja darba devējs nevēlas noslēgt darba līgumu, tad labāk nemaz nesākt strādāt, jo nav nekādas garantijas, ka tiks samaksāts vispār. Un vispār – priecīgus svētkus!

Mans blogs: ivarz.blogs.lv